Nikodems Rancāns – monsinjors, katoļu garīdznieks, sabiedrisks darbinieks, pedagogs un literāts, Latgales nacionālās atmodas un vienības sekmētājs. Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris.

Dzimis Ludzas apriņķa Zaļmuižas, vēlākajā Nautrēnu pagastā. Tēvu zaudēja sešu gadu vecumā, izglītību guva ar mātes – Pītera Miglinīka māsas Annas, radu un citu labvēļu palīdzību. P.Miglinīka otras māsas Martas dēls arī bija ievērojams latgaliešu sabiedriskais darbinieks Francis Kemps. Pēc pagastskolas beigšanas Nikodems Rancāns mācījās Ludzas apriņķa skolā, tad 1889.gadā pabeidza Pleskavas reālskolu. Pēc gada brīvprātīgi iestājās karadienestā. Mācījās kara skolā Pēterburgā, no turienes kā virsnieks tika aizsūtīts uz Franciju papildināt zināšanas, taču šajā virzienā izglītību neturpināja. Lurdas dievmātes priekšā viņš bija sapratis, ka viņa aicinājums ir kalpot un nest dievišķo gaismu cilvēku sirdīs. 1896.gadā pabeidza Pēterburgas Katoļu garīgo semināru, 1903.gadā neklātienē - Pēterburgas Katoļu garīgo akadēmiju, iegūstot teoloģijas maģistra grādu. Jau pēc semināra beigšanas Rancāns Pēterburgā paralēli neklātienes studijām sāka garīdznieka un kultūras darbinieka karjeru. Kalpoja gan Latgales draudzēs, gan bija ļoti aktīvs latgaliešu organizēšanā, viņu nacionālās apziņas modināšanā un jaunatnes izglītības centienu

atbalstīšanā. Tā 1903.gadā kopā Franci Trasunu nodibināja Latviešu muzikālo biedrību, kā arī internātu Pēterburgā studējošiem Latgales jauniešiem. 1906.gadā viņš izdeva avīzi „Sākla”.

Kad 1906.gadā toreizējo Rēzeknes katoļu draudžu dekānu Franci Trasunu ievēlēja par Krievijas Pirmās Valsts domes domnieku, Nikodemu Rancānu iecēla Trasuna vietā. No 1907.gada N.Rancāns darbojās Latgalē un Rīgā. Viņš administratīvi nošķirtajā un saimnieciski atpalikušajā Latgalē, kurā tikai 1904.gadā atcēla latgaļu drukas aizliegumu, sāka dinamisku darbību latgaliešu izglītības, kultūras un materiālās labklājības celšanā - rakstīja, sprediķoja, organizēja, dibināja skolas un biedrības. Rēzeknē 1907.gadā nodibināja Rēzeknes draudzes skolu, kurā kā mācību valodu noteica latviešu valodu. Nodibināja Rēzeknes tirdzniecības skolu, 1910.gadā – Greiškānu zemkopības skolu. Organizēja krājaizdevu sabiedrību, Rēzeknes latviešu kooperācijas sabiedrību, Latgales zemkopju biedrību, dažādus kursus, izstādes, teātra izrādes utt.

No 1920. līdz 1929.gadam N.Rancāns dzīvoja Preiļos. Šajā laikā viņš apkalpoja Preiļu katoļu draudzi un vienlaikus bija Aglonā esošā Rīgas Garīgā semināra profesors un Aglonas reālģimnāzijas skolotājs (1922 - 1924). Kad Rīgas Garīgo

semināru 1924.gadā no Aglonas pārcēla uz Rīgu, Rancāns kļuva par Aglonas reālģimnāzijas direktoru (1924 – 1929) un vēlāk arī Jaunaglonas sieviešu ģimnāzijas direktoru (1928 – 1929).

Preiļu periodā N.Rancāns uzrakstīja lielāko daļu savu grāmatu un publikāciju. Vēl pirms viņš kļuva par ģimnāziju profesoru un direktoru, Rancāna mājās Preiļos darbojās muzikālā biedrība „Lira”, Katoļu jaunatnes biedrība, Preiļu biškopības biedrība un Kristīgo zemnieku partijas nodaļa, bez tam namatēvs rosīgi piedalījās skolu darbā, organizēja kursus un priekšlasījumus. Skolu jaunatnei trūka mācību grāmatas, tāpēc tās rakstīja pats un talkā aicināja citus. Šajā laikā tapa „Ticības pamati”, „Liturģija” un citas, tika izdotas grāmatas „Ceļojums pa Latgolu” ar desmit nelieliem stāstiņiem, „Kungs Tvardovskis”, „Latvijas vēsture” (1.daļu iespieda Rīgā, 2.daļu – Daugavpilī) u.c. Viņš sarakstīja arī „Latvijas ģeogrāfiju” un „Vispārīgo vēsturi”, kuras sakarā ar izdošanas grūtībām palika manuskriptos. 1922.gadā Rancāns deva padomu Rēzeknes pilsētas valdei par ģerboņa izveidošanu, daudz rakstīja periodiskajiem izdevumiem, sevišķi „Latgolas zemnīku kalendāram” un citur.

Šajā laikā Nikodema Rancāna darbs tika arī sabiedrībā novērtēts. 1924.gadā viņam piešķīra godpilno monsinjora titulu, 1927.gadā apbalvots ar Triju Zvaigžņu

ordeni. 1924.gads N.Rancānam bija arī sāpīgs gads – mira viņa māte.

1929.gadā N.Rancānu pārcēla darbā par direktoru Rēzeknes Valsts Skolotāju institūtā, kuru viņš vadīja līdz pat savai nāvei. Mācīja psiholoģiju, pedagoģiju, pedagoģijas vēsturi. Lielu vērību veltīja nacionāli patriotiskajai un reliģiskai audzināšanai. Materiāli un morāli atbalstīja nabadzīgos institūta audzēkņus. Viņš bija arī Latgales Tautas universitātes, papildskolas līdzdibinātājs. Bez iepriekšminētajām N.Rancāna sarakstītajām grāmatām viņš rakstīja arī par dārzkopību, biškopību, tīrumu apstrādāšanu, lopkopību, kooperāciju, dzeršanas netikumu u.c., kā arī tulkoja no citām valodām, jo bez dzimtās valodas zināja krievu, poļu, vācu, franču, angļu, itāļu, latīņu, grieķu un senebreju valodas.

Apglabāts Rēzeknē Miera kapos.