Jānis Reiters - jurists, ārsts, teologs. Viens no pirmajiem akadēmiski izglītotajiem latviešu mācītājiem. Un, ieguvis augstāko izglītību, pretēji daudziem citiem latviešiem nenoliedza savu tautību.

Dzimis Rīgas latviešu namdara ģimenē.

1621.gadā zviedri bija iekarojuši Rīgu un 1629.gadā pēc Altmarkas līguma Zviedrijai pievienoja lielāko Vidzemes daļu (līdz Aiviekstei), Vidzemes austrumu daļu (tag.Latgali) atstājot Polijai. Notika muižu redukcija, daļu muižu pēc tam atdāvināja zviedriem.

Pēc pirmmācības Jānis R. mācījās Rīgas Doma skolā, kura sagatavoja audzēkņus (to vidū bija arī latvieši) universitātes studijām. Skolu Jānis beidza 1650.gadā un iestājās Tērbatas universitātē. Tās pirmajā pastāvēšanas posmā studēja tikai 27 rīdzinieki, jo daudziem Baltijas vāciešiem nepatika šīs universitātes zviedriskais gars un daudzi brauca mācīties uz Vācijas universitātēm. (Zviedri, 1632.gadā atklājot universitāti, uzsvēra, ka šeit jādod iespēju mācīties arī nabadzīgajiem zemniekiem.) Saskaņā ar tālaika Zviedrijas kultūras un izglītības politiku, lielākais prestižs bija Teoloģijas fakultātei. Par teoloģijas studentu kļuva arī

Jānis R., un šī disciplīna ieaudzināja viņā pārliecību, ka laicīgajā un garīgajā dzīvē ir tikai viena autoritāte – karalis, bet citu varas nesēju priekšā teologam nav jāzemojas. Šāds viedoklis noteica Reitera tālāko rīcību nākotnē.

Reiters studēja 6 gadus, kaut gan Teoloģijas fakultātes kurss bija paredzēts 3 gadiem. Iespējams, ka Reiters daudz uzmanības veltīja filozofijai, arī jurisprudences un medicīnas pamatiem. Reiters studijas pabeidza 1656.gadā, pēdējā brīdī paspēdams aizstāvēt disertāciju, pirms Tērbatu aplenca cara Alekseja krievu karaspēks un universitātes darbība tika pārtraukta. Karadarbības dēļ Reiteram ceļš uz Rīgu bija slēgts, un viņš devās garākā ārzemju ceļojumā. Kādu laiku Reiters pavadīja kādā katoļu klosterī Frankfurtē pie Mainas, kas jūtami iespaidoja viņa turpmāko dzīvi. Viņš bija audzis protestantiskajā Rīgā, kur pēc katoļu klosteru grautiņiem 17.gs. 1.pusē valdīja luteriskā baznīca, kaut arī daudzi iedzīvotāji, sevišķi lauku ļaudis, joprojām ievēroja katoļu paražas, kas bieži bija īpatnēji saplūdušas ar latviešu senākajiem mitoloģiskajiem priekšstatiem un tradīcijām. Uzturoties katoļu klosterī, Reiters ar savu kritisko prātu sāka apšaubīt luterānisma dogmu nemaldīgumu. Viņš redzēja gan katoļu, gan luterāņu mācības vājās vietas. Viņš pats pēc izglītības bija saistīts ar luterāņu mācītāja amatu, bet pēc būtības bija humānists, kam sveša kalpošana dogmai.

Atgriezies Vidzemē, Reiters 1658.gadā kļuva par Raunas draudzes mācītāju un apkalpoja arī Dzērbenes draudzi. Rauna bija sensenā Rīgas arhibīskapa rezidence un agrāk arī ievērojams katolicisma centrs. Raunas un tās apkārtnes zemnieku ticējumos ne tikai Reitera laikā, bet arī 18.gadsimtā vēl izpaudās katoļu mācības sajaukums ar latviešu mitoloģiskajiem priekšstatiem. Reiters šiem apstākļiem piemērojās. Viņš izpildīja reliģiskās ceremonijas, ievērojot zemnieku tradīcijas, atbalstīja zemniekus viņu dzīvē un aizstāvēja viņus pret muižnieku patvarībām.

Raunas muiža piederēja zviedru ģenerālim Svantem Banneram, bet tas dzīvoja Stokholmā, un muižu pārvaldīja vācietis leitnants Kristiāns Tumbs, kas ar muižas ienākumiem rīkojās visai savtīgi. Ar viņu Reiteram radās asi konflikti. Tumbs kaitēja Reiteram arī materiāli, pievienodams muižai daļu no mācītāja zemes un aizturēdams mācītājam pienākošās zemnieku nodevas. Gan Reiters, gan Tumbs palaikam devās uz Stokholmu pie Svantes Bannera un sūdzējās viens par otru. Banners pamazām nosvērās Tumba pusē. Konflikts sevišķi saasinājās 1663.gadā, kad pēc kārtējām viens otra apsūdzībām K.Tumbs ar kādu savu kaimiņu ielauzās mācītāja mājā un ar dunci ievainoja Reiteru un viņa sievu sejā. Tumbam par to uzlika naudas sodu, bet Reiters turpmāk savu māju atstāja tikai apbruņojies.

Nostājoties K.Tumba pusē pret draudzes mācītāju, muižas īpašnieks Svante Banners 1664.gada sākumā lūdza ģenerālsuperintendentu atcelt Jāni Reiteru no amata. Atcelšanai nebija pietiekama pamata. Tad Tumbs savāca jaunus pierādījumus pret Reiteru un apvainoja viņu vienā no tā laika smagākajiem noziegumiem – ķecerībā, un noteikti prasīja Reitera atcelšanu.

Reiters savu amatu Raunas draudzē tiešām izpildīja lielā nesaskaņā ar luterānisma mācību un baznīcas prasījumiem. Viens no galvenajiem pārkāpumiem, ko pārmeta Reiteram kā luterāņu mācītājam, bija dievkalpojuma noturēšana 1663.gadā Bērtuļa dienā kādā vecā katoļu kapelā. Tā bijusi Raunas draudzes Austriņu kapela Austriņkalnā pie Austrenes ezera, netālu no Smiltenes lielceļa. Te kādreiz bijusi seno latviešu svētvieta, Vidzemē plaši pazīstamā Austras svētnīca. Tā kā šī vieta saistījās ar senām tradīcijām, ziedojumus turp nesa tālas apkārtnes ļaudis vēl 18.gadsimtā.

1664.gada beigās Reiteram nācās aizstāvēt savus uzskatus ģenerālsuperintendentam. Reiters izturējies ļoti asi un noraidījis visus apvainojumus: viņš savus uzskatus varot aizstāvēt kaut paša karaļa priekšā. Reiters apšaubījis pat M.Lutera Bībeles tulkojumu vācu valodā, jo tas nesaskanot ar avotiem. Nepanācis

Reitera pazemošanos un nolūgšanos, ģenerālsuperintendents atcēla viņu no amata. Raunas zemnieki vienprātīgi aizstāvēja savu mācītāju. Ir izteikts viedoklis, ka sadursmēs ar vācu muižniekiem un garīdzniekiem Reiters bija cietis arī par savu latviešu tautību.

Reiteram pārmeta arī viņa literāro darbību. Jau 1662.gadā Rīgā viņš publicēja tēvreižu krājumu 40 valodās. Līdz mūsdienām saglabājušies daži eksemplāri no otrā izdevuma, kas iespiests Rostokā 1675.gadā. Šis izdevums sagādāja viņam izcila valodu pratēja un literāta reputāciju tālu Eiropā. Reiters runāja vācu, zviedru, somu un igauņu valodās, liekas, pratis vēl krievu, poļu un franču valodas. 1664.gadā Rīgā iznāca Reitera tulkotais Mateja evaņģēlijs, 1675.gadā – tulkoti Bībeles fragmenti (tie bijuši tulkojuma paraugi).

Atcelts no Raunas mācītāja amata, Reiters ar sievu un bērniem devās uz Jelgavu un lūdz Kurzemes hercogu iecelt viņu par mācītāju kādā vakantā vietā. Lūgumu noraidīja, jo hercogs jau bija informēts par Reitera uzskatiem un rīcību. Tad Jelgavas katoļu mācītāji apsolīja, ka viņš varēšot sludināt savā mātes valodā, ja pāriešot katoļticībā - esot tik jāsaņem pāvesta atļauja. Reiters bija ar mieru. Viņš

pārgāja katoļticībā un 1665.gadā devās uz Romu. Šeit viņu godināja kā ievērojamu lieterātu. Pāvests pieņēma audiencē, taču neatļāva sludinār latviešu valodā. Toties pāvests piešķīra lielu materiālo pabalstu.

Īsu laiku Reiters Viļņas universitātē darbojās par Civiltiesību fakultātes profesoru, tad Francijā par tieslietu profesoru, īsu laiku darbojās Krakovā, tad – kā garnizona luterāņu mācītājs Maskavā (ap 1670.g.). Acīmredzot darbs, kaut sākumā bagātīgi atalgots, nedeva gandarījumu. Reiters vēlējās atgriezties Rīgā, lūdza atjaunot viņa luterāņu mācītāja tiesības Vidzemē. Pēc atkārtotiem lūgumiem un pārbaudēm Zviedrijas karalis 1675.gadā atjaunoja mācītāja tiesības un piešķīra igauņu draudzi Pērnavas iecirknī. Tad Reiteram bija 43 gadi. Tā kā draudze bija ļoti nabadzīga un nevarēja nodrošināt mācītāja eksistenci, Reiters no šīs draudzes atteicās. Tiesības gan bija atjaunotas, bet nebija darba. Raunā bija cits mācītājs.

Reiters bija tulkojis Vecās un Jaunās Derības fragmentus (tos iespieda Rīgā jau 1675.gadā), bet vācu mācītāji tos ignorēja un vienkārši iznīcināja, kaut arī Zviedrijas karalis Kārlis XI un jaunieceltais superintendents vācietis Johans Fišers vēlējās, lai būtu tulkota Bībele latviešu valodā. Reiters cīnījās par tiesībām to tulkot, bet viņš vācu

garīdznieku acīs bija pārāk sakompromitējies, tāpēc Bībeles tulkošanu uzdeva vācietim Ernestam Glikam, kaut arī viņa valodas prasme vēl bija ļoti vāja. Fišers vienojās ar Gliku, un Gliks devās atpakaļ uz Vāciju, lai Hamburgā papildinātu senebreju valodas zināšanas.

Reiteru 1676.gadā nosūtīja par mācītāju Kokneses un Aiviekstes skanstes garnizona draudzē. Karavīri bija dažādu tautību, tāpēc Reiters apkalpoja draudzes locekļus vācu, zviedru un somu valodās, kā arī latviešu valodā, jo karavīru vidū bija arī latvieši. Šie latviešu dievkalpojumi kļuva tik populāri, ka uz tiem devās zemnieki no tuvām un tālām muižām. Reiteram arī Koknesē radās konflikts ar vācu muižniekiem un garīdzniekiem. Pēc gada viņš no amata tika atlaists. Reiters Vidzemē darbu vairs nedabūja un devās uz ārzemēm. Ir ziņas, ka 1681.gadā viņš ar Zviedrijas karaļa rīkojumu iecelts par mācītāju Ingrijā pie Narvas.

Ir izteikts viedoklis, ka pirms 1680.gada Reiters Hamburgā bijis Ernesta Glika latviešu valodas skolotājs (zināms, ka E.Gliks līdz 1680.gadam uzturējās Hamburgā, lai mācītos senās valodas). Gliks pirms Hamburgas vāji zināja latviešu valodu, bet, atgriezies no turienes Vidzemē, viņš jau tika labi prata latviešu valodu, ka tūlīt

pārtulkoja latviski Lutera katehismu un stājās pie Bībeles tulkošanas.

Reiters miris 1695. vai 1697.gadā tagadējā Krasnoje Selo teritorijā, Pēterburgā. Šajā teritorijā viņš no 1685.gada darbojās par mācītāju.