Francis Trasuns – katoļu garīdznieks, literāts, sabiedrisks darbinieks, ievērojams Latgales politiķis, Latvijas apvienošanās idejas iniciators.

Dzimis Rēzeknes apriņķa Sakstagala pagastā “Kolnasātu” mājās pārtikušā un pašapzinīgā latgaļu zemnieku ģimenē. Vecāki dēlam ieaudzināja dievbijību, stingru nacionālu stāju, mīlestību pret dzimto novadu un valodu. Viņi deva tam iespējas gūt Latgalē liegto tautisko izglītību - Jelgavas ģimnāzijā, kur viņš iepazinās un sadraudzējās ar daudziem nākamajiem Latvijas valsts darbiniekiem. Kā F.Trasuns rakstījis, viņu īpaši interesējušas dabas zinības, gribējis apgūt mežniecību, taču dievbijīgā māmiņa gribējusi, lai dēls kļūst par baznīckungu. Citas iespējas jau nebija, jo skolotāja vai ierēdņa amats Vitebskas guberņā latgalietim bija liegts. F.Trasuns izglītību turpināja apgūt Pēterburgas Katoļu garīgajā seminārā (1883-1887), tad 1891.gadā beidza Pēterburgas Katoļu garīgo akadēmiju, iegūstot teoloģijas maģistra grādu.

Gadsimtu mijā F.Trasuns aktīvi piedalījās Latvijas sabiedriskajā un politiskajā dzīvē, savās runās, referātos un rakstos iepazīstināja Latvijas sabiedrību ar Vitebskas guberņā esošo Latgali, tās apstākļiem (Rīgas Latviešu biedrībā 1901.gadā F.Trasuns

teica runu “Par zemākas kultūras iemesliem pie Vitebskas guberņas latviešiem, salīdzinot ar vidzemniekiem un kurzemniekiem”). Viņš vāca folkloru, izdeva grāmatas un laikrakstus, rakstīja fabulas un publicistiku tautas valodā, strādāja pie latgaliešu gramatikas un rakstu valodas izveides, vēlāk jau kā parlamentārietis iestājās par latgaliešu valodas tiesībām novada valsts iestādēs. Tajā laikā vīdēja arī ideja par Latgales apvienošanos ar pārējo Latviju.

Gan studēdams Pēterburgas Katoļu garīgajā seminārā, gan strādādams tur no 1902.gada kā profesors, Trasuns izcīnīja latgaliešu valodas stundu ieviešanu un pasniedza tās topošajiem Latgales draudžu cittautiešu priesteriem. Lai atbalstītu Pēterburgā studējošos Latgales jauniešus, modinātu viņu nacionālo pašapziņu, Trasuns kopā ar Nikodemu Rancānu, Vladislavu Rubuli un citiem domubiedriem 1903.gadā nodibināja Latviešu muzikālo biedrību. Paralēli sabiedriskajam un garīdzniecības darbam (līdz 1906.gadam viņš jau bija Rēzeknes katoļu draudžu dekāns, tad viņu nomainīja N.Rancāns) Trasuns nodarbojās arī ar izdevējdarbību: izdeva “Daugavas katoļu kalendāru” (1900-1904), laikrakstu “Auseklis” (1906-1907), sastādīja un izdeva lasāmo grāmatu “Školas dōrzs” (1909).

1906.gadā 42 gadus vecais F.Trasuns kļuva par Krievijas Pirmās Valsts domes deputātu. Līdzās ievēlētajiem Jānim Čakstem, Frīdriham Grosvaldam, Jānim Kreicbergam Trasuns bija vienīgais, kas pārstāvēja Latgali, būtībā - visu Vitebskas guberņu. Trasuns bija pirmais no latviešiem, kas pieprasīja muižniecības privilēģiju atcelšanu, 1905.gada revolūcijā cietušo amnestiju, un izteica nožēlu, ka, sanākot Valsts domei, nav prasīta tūlītēja soda ekspedīciju atsaukšana un kara stāvokļa izbeigšana. Viņš Valsts domē iestājās par agrārās reformas nepieciešamību Latgalē, arhaiskās šņoru sistēmas likvidēšanu, kas dzina zemniekus nabadzībā. Pirmā pasaules kara laikā viņš jau konkretizēja domu par visu latviešu, visu Latvijas novadu apvienošanu.

F.Trasuns no Pēterburgas pārcēlās uz Latgali. No 1917. līdz 1919.gadam kā garīdznieks darbodamies vairākās Latgales draudzēs, šai laikā F.Trasuns bija viens no galvenajiem 1917.gada 9.-10.maija Latgales latviešu kongresa Rēzeknē organizētājiem, Latvijas neatkarības idejas atbalstītājiem. Tika pieņemts vēsturiskais lēmums par Latgales apvienošanos ar pārējiem Latvijas novadiem. Kongress ievēlēja F.Trasunu Latgales Pagaidu zemes padomē, viņš tajā laikā darbojās arī Pagaidu nacionālās padomes komitejā, kas izstrādāja Satversmes projektu nākamajai latviešu

valstij. F.Trasuns kļuva par Tautas padomes locekli, kura 1918.gada 18.novembrī proklamēja neatkarīgu Latvijas republiku. Pēc Latvijas valsts nodibināšanas Trasuns bija Tautas padomes, Satversmes sapulces, Pirmās un Otrās Saeimas deputāts, Pirmās Saeimas prezidija loceklis, iekšlietu ministra biedrs K.Ulmaņa Pagaidu valdībā. Paralēli F.Trasuns turpināja arī izdevēja un literāro darbu - nodibināja un vadīja žurnālu “Zemnīka draugs” (1920) un laikrakstu “Zemnīka Bolss” (1924-1926), rakstīja un iespieda ļoti daudz publicistisku rakstu par aktuāliem sabiedriskiem un politiskiem notikumiem. Kopā ar pedagoģi Valeriju Seili Satversmes sapulcē izdevās panākt 55 miljonus Latvijas rubļu papildfinansējumu Latgales skolām. Trasunam izdevās gūt budžeta līdzekļus Rēzeknes Tautas pils celtniecībai un Latgales teātra izveidei. Ar viņa tiešu iniciatīvu iedibināta Latgales Tautas universitāte Rēzeknē un Tautas konservatorija.

Būdams patriotiski noskaņots, Trasuns izraisīja gan Latgales rusifikācijas, gan pārpoļošanas īstenotāju nepatiku. Lai gan poļus kā dumpīgu tautu cara režīms diskriminēja, Latgalē poļu muižnieki un garīdznieki bija noteicēji. Krievijas impērijas katoļu baznīcā vadošā loma bija poļu garīdzniecībai, un šo statusu poļi centās saglabāt arī brīvajā Latvijā. Poļu muižnieki ienīda Saeimā ievēlēto deputātu F.Trasunu

kā vienu no zemes reformas aizstāvjiem, kas atņēma tiem īpašumus. Latviešu katoļiem nebija viegli atbrīvoties arī no poļu garīdznieku aizbildnības. Latvijas katoļu baznīcas pārstāvji, kas Latgales nacionālās atmodas laikā stāvēja nomaļus, daļēji bija saistīti ar poļu muižniecību un garīdzniecību.

Dažādu politisku nesaskaņu un intrigu dēļ Francis Trasuns, kaut arī bija populārs tautā (Otrās Saeimas vēlēšanu rezultāti parādīja, ka viņš bija daudz populārāks par Jāni Čaksti, Kārli Ulmani, Raini, bīskapu Jāzepu Rancānu) un daudz darīja baznīcas labā, 1926.gadā tika izlēgts no Romas katoļu baznīcas.

Par Franča Trasuna izslēgšanas no baznīcas un nāves apstākļiem 1994.gadā rakstīja Trasunu dzimtai piederīgais Saeimas deputāts Māris Graudiņš:
„... toreizējais arhibīskaps Springovičs sava Latvijas katoļu virsgana amata sākumā, būdams poliskas izcelsmes un Latgales ļaudīm nezināms, bet asa un valdonīga rakstura vīrs, nevarēja ciest Trasuna "dumpīgumu", uzskatīdams, ka ierindas priestera valstsvīra slava "nepelnīti" aizēno Latvijas katoļu galvu. Arhibīskaps, kuram bija pakļauts priesteris Trasuns, vēlējās sev pakļaut arī Trasunu - valsts darbinieku, noteikt viņa vadītās Latgales Kristīgo zemnieku partijas un tās Saeimas frakcijas

politisko darbību. Sākās konflikts, jo nacionāli noskaņotais, pašapzinīgais un iecirtīgais Trasuns izteicās īsi un latgaliski skaidri: "Ekselence, baznīcas lietās es tev paklausu un bučoju roku. Politikas sarežģītajā laukā, kur tu apjēdz maz vai nezini nekā, - lūdzu liec mani mierā." Trasuns neatkāpās no uzskata, ka viņš gan ir pakļauts baznīcas vadībai kā katolis un garīdznieks, bet kā deputāts - tikai saviem vēlētājiem un tautai.

1924. gadā arhibīskaps aizliedza Trasunam izpildīt baznīcas priestera pienākumus - Trasuns nodibināja Latgales Demokrātu partiju, ar to kandidējot uz Otro Saeimu. Arhibīskaps un kūrijas vadība nosūtīja uz Romu ziņojumu, kurā Trasunu (pilnīgu atturībnieku!) aprakstīja kā morāli pagrimušu tautas dievbijības postītāju un baznīcas autoritātes grāvēju. Ne bez poļu garīdznieku ietekmes tika izdota Pija IX bulla par dumpinieka izslēgšanu no baznīcas. Šajā grūtā brīdī Trasunu ļoti atbalstīja Latgales studenti. Pēc liecībām, nelaimīgais vīrs saņēmis arī līdzjūtības vēstuli ar 22 vecāku garīdznieku parakstiem - un klāt pievienotu lūgumu neizpaust viņu vārdus. (..) Kā latgalim un priesterim viņam bija liegts vissvētākais - piederība tēvu ticībai. Tas bija nežēlīgs un nāvējošs trieciens. Trasuns mira Rīgā 1926.gadā ar sirdstrieku - pēc tam, kad viņš, kas Dievu pielūgt vairs drīkstēja tikai vientulībā, dvēseles mokās gribēja Lieldienās zagšus pastāvēt Jēkaba baznīcas priekštelpā... Nelaimīgais tika steigšus

izraidīts no svētnama, par kura atdošanu katoļu draudzei pats bija Saeimā cīnījies! Tāpat Latvijas katoļu baznīcas vadība (..) bija aizmirsusi arī viņa nopelnus Latvijas attiecību nodibināšanā ar Vatikānu un Rīgas arhibīskapijas atjaunošanā.”

No Baznīcas puses Trasuna piemiņas zaimošana turpinājās pat pēc nāves. Trasuna bērēs pēc kūrijas rīkojuma Rēzeknes baznīcas zvani klusēja un atdusas vieta katoļu kapos bija liegta. Desmitiem tūkstošu cilvēku ģenerāļa Krišjāņa Berķa vadībā gāja aiz zārka, ko guldīja Rēzeknes Brāļu kapos ārpus Katoļu kapu teritorijas. Bērēs piedalījās Valsts prezidents, valdība, Saeimas delegāti, kultūras darbinieki, godinādami izcilā latgaļu valstsvīra piemiņu. Prezidents Jānis Čakste teica vēsturiskos vārdus: “Francis Trasuns ielika mūsu Latvijas ģerbonī trešo zvaigzni – Latgali”.

Diemžēl Latvijas valsts varas iestādes F.Trasuna vārdu nodeva aizmirstībā, jo Latvijas politiķi vēlējās saglabāt labas attiecības ar Latvijas katoļu baznīcas vadību un Vatikānu. Ne tikai Latgales kultūras darbinieki Latvijas brīvvalsts laikā, bet arī vēlāk trimdā mītošie latgalieši un Franča Trasuna piemiņas fonds, cenšoties panākt no Vatikāna F.Trasuna rehabilitāciju, gan Latvijā, gan trimdā saskārās ar katoļu garīdznieku pretestību.

Jauni centieni pārvērtēt netaisnīgo spriedumu atsākās 20.gs.90.gados pēc Latvijas Republikas atjaunošanas. Inteliģences pārstāvji un Saeimas deputāti kopīgiem spēkiem panāca F.Trasuna rehabilitāciju. Baznīcas klēra kongregācija 1998.gadā oficiāli atzina, ka ekskomunika (izslēgšana no baznīcas) pret Franci Trasunu, ko bija panākuši vietējās Baznīcas vīri, nav bijusi taisnīga un Vatikāns atdod priesterim viņa labo vārdu.

2002.gadā Pasaules latgaliešu otrā saieta laikā tika apspriesti priekšlikumi par pieminekļa uzstādīšanu F.Trasunam un izvēlēta vieta skvērā pie Rēzeknes mūzikas skolas ēkas, kurā 1917.gadā notika vēsturiskā Latgales kongresa otrās dienas aktivitātes, kad tika lemts par Latgales novada vienotību ar pārējo Latviju. Tēlnieka Aigara Bikšes veidoto pieminekli 2009.gada maijā atklāja Valsts preizdents Valdis Zatlers.

F.Trasuna dzimtās mājas “Kolnasāta” Sakstagalā pēc restaurācijas kļuvušas par muzeju un nozīmīgu kultūras centru.