Francis Kemps – sabiedrisks dabinieks, Satversmes sapulces un Saeimas deputāts, pedagogs un publicists, kultūrvēsturnieks un būvinženieris.

Dzimis Rēzeknes apriņķa Makašānu pagasta Sprūževā. Viņa krusttēvs bija mātes Martas brālis Pīters Miglinīks, savukārt Miglinīka otras māsas dēls bija garīdznieks Nikodems Rancāns. Kemps mācījās Rogovkas pamatskolā, Ludzas apriņķa skolā, Pēterburgā Sv.Katrīnas proģimnāzijā un Katoļu garīgajā seminārā. Izstājies no semināra pēdējā kursa. 1902.gadā nokārtojis ģimnāzijas gala eksāmenus un iestājies Pēterburgas Civilinženieru institūtā, ko beidzis 1908.gadā. 1901.gadā Daugavas katoļu kalendārā publicēja F.Kempa pirmo literāro publikāciju – pasaku. 1903.gadā viņš bija viens no Pēterburgas latviešu muzikālās biedrības – pirmās nozīmīgākās Latgales latviešu biedrības – dibinātājiem. Pēc latgaliešu drukas aizlieguma atcelšanas Kemps organizēja un turpat Pēterburgā izdeva pirmo latgaliešu avīzi “Gaisma”(1905-1906), kas plaši izplatījās Latgalē. Bija arī pirmā latgaliešu žurnāla “Austra” izdevējs un redaktors 1908.gadā. Desmit gadus, no 1906. līdz 1916.gadam izdeva kalendāru “Daugava”. 1910.gadā sarakstīja kultūrvēsturisku monogrāfiju “Latgalieši”, vēlāk, 1938.gadā viņš sarakstīja vēl vienu vēsturisku darbu “Latgales likteņi”. Rakstīja arī stāstus, dzejoļus, tēlojumus latgaliešu nacionālās atmodas garā.

Pirmā pasaules kara laikā F.Kempu iesauca armijā. Pēc 1917.gada oktobra notikumiem Kemps Petrogradā organizēja laikrakstu “Ļaužu Bolss” un žurnālu “Jaunā Latgola” izdošanu. Kemps bija arī viens no 1917.gada aprīļa Rēzeknes Latgales kongresa organizētājiem, taču radikālo uzskatu dēļ Latgales tiesību jautājumā, nonāca opozīcijā pret Franci Trasunu un citiem kongresa vadītājiem. Kemps uzskatīja, ka Latgalei vispirms jāatdalās no Vitebskas guberņas, tai vajadzīga sava pašvaldība, lai sakārtotu Latgali, kā arī valodas līdztiesība. Pēc Leopolda Kempa vārdiem, tēvs ticis pārprasts: “ Tēvs bija tālredzīgs un drosmīgs politiķis, kas aizstāvēja ideju, ka Latgalei vispirms jāatdalās no Vitebskas guberņas, jāieved kārtība pašiem savās mājās un tikai tad jādodas pie pārnovadniekiem ar priekšlikumu apvienoties kopīgā valstī, ievērojot noteikumus un garantijas, lai tiktu saglabāta mūsu valoda un tradīcijas”. Kongresa otrās dienas aktivitātes norisinājās Franča Kempa vadītajā Rēzeknes Tirdzniecības skolā, tagadējā Mūzikas skolā.

1920.gada sākumā F.Kemps bija pirmais Rēzeknes pilsētas galva brīvvalsts laikā. Viņš bija Latvijas republikas Satversmes sapulces loceklis un Pirmās Saeimas deputāts, satiksmes ministra biedrs (1929). Satiksmes ministrijā Kemps strādāja līdz 1934.gada 15.maijam, pēc tam atstādināts no amatiem, vairākkārt apcietināts.

F.Kemps ar ģimeni – dzīvesbiedri rakstnieci, pirmo latgaliešu literāti Konstanci Kempu (dz.Daugule, 1891-1947) un trīs dēliem - dzīvoja savās mājās Ludzas apriņķa Zvirgzdenes pagastā, kur viņam pie Zvirgzdenes ezera piederēja dzirnavas un 33,5 ha zemes ar saimniecības ēkām, sakņu dārziem, augļu dārzu. Dzirnavas viņš bija iegādājies jau 1923.gadā. Šo īpašumu dēļ vēlāk Kemps padomju varasvīru dokumentos tika ieskaitīts kulakos. 1940.gadā dzirnavas līdz ar tās teritoriju bija nacionalizētas, atstājot Kempu ģimenei dzīvojamo māju un hektāru zemes. Kara gados Kempu ģimene nedevās bēgļu gaitās. F.Kemps vācu okupācijas laikā strādāja par Ludzas komunālās nodaļas galveno inženieri, pēc kara darbu turpināja Ludzas rūpniecības kombinātā. No Kempu trīs dēliem kara beigās mājās dzīvoja tikai jaunākais, 1927.gadā dzimušais Leopolds, kurš bija pabeidzis Ludzas vidusskolas 10.klasi un 1944.gada 1.oktobrī sāka strādāt par skolotāju vietējā Zvirgzdenes skolā.

Kempu ģimenes traģēdija turpinājās. Dēls Leopolds bija iesaistījies Latvijas Centrālās padomes vadītāja Konstantīna Čakstes pretošanās kustībā, kas nevardarbīgām metodēm cerēja uz Latvijas brīvvalsts atjaunošanu. Viņš drukājis uzsaukumus latviešiem neiet uz Kurzemes fronti sarkanarmijā karot pret pašu brāļiem un tēviem.1945.gada 9.martā puisis tika apcietināts, un pēc ilgākas pratināšanas

oktobrī kara tribunāls viņu notiesāja ar izsūtīšanu uz 10 gadiem Arhangeļskas apgabala meža darbos. Gandrīz vienlaikus ar dēlu tika apcietināts un Stabu ielas pagrabos trīs mēnešus pratināts arī 70-gadīgais tēvs.

Kempu vecākais dēls Oļģerts arī bija izsūtīts un izsūtījumā miris. Otrs dēls Romualds bija iesaukts leģionā un pazudis bez vēsts. Neizturējusi sāpes par dēlu likteni, 1947.gadā nomira Kempa dzīvesbiedre Konstance. Kemps apprecējās otrreiz, ar Mariju Kostaržicku, kura te bija ieradusies pēc kara 1944.gadā un pieņemta kā ģimenes locekle.

1949.gada 25.martā 73 gadu vecumā Franci Kempu deportēja uz Tomskas apgabala Tuganskas rajona Mihailovas sādžu, kur viņš mira no apdegumiem ugunsgrēkā, cenšoties glābt savus rokrakstus.

1991.gada oktobrī Franča Kempa mirstīgās atliekas pārapbedītas Ludzas rajona Zvirgzdenes kapos, blakus dzīvesbiedrei Konstancei Daugulei-Kempai.

Leopolds Kemps Sibīrijā pēc atbrīvošanas ar ģimeni palika dzīvot Intā un Latvijā atgriezās tad, kad sākās atmoda, apmetās Līvānos un rūpējās par savas dzimtas

garīgā mantojuma apkopošanu un saglabāšanu, jo padomju laikā Franča Kempa darbi atradās specfondos un bija izkrituši no kultūras aprites. Nepilnu 80 gadu vecumā apguvis datorprasmes, Leopolds Kemps divos kompaktdiskos apkopoja informāciju par vēsturiskiem notikumiem Latgalē no 1900. līdz 1952.gadam, kas ietver Latvijas vēstures dokumentu kompilāciju par Latvijas valsts tapšanu, informāciju par Latgales kongresiem 1917.gadā, kā arī Franča un Konstances Kempu dzīvi un darbiem.