Daugavpils – lielākā pilsēta Latgalē, otra lielākā Latvijā aiz Rīgas. Austrumlatvijas metropole. Multikulturāla pilsēta, kuru raksturo 19.gadsimtā būvētais Daugavpils cietoksnis un Baznīckalns – vieta, kur atrodas četru konfesiju dievnami. Daugavpils vēsturiskais centrs – valsts nozīmes pilsētbūvniecības piemineklis.

Senatne

Daugavpils novads apdzīvots jau sen. Par to liecina 1.gs.p.m.ē. – 4.gs.m.ē. romiešu monētu atradums Daugavas labajā krastā Daugavpils tuvumā, Naujenē, Vecpils pilskalnā. Daugavpils novadā, tāpat kā visā Latvijas teritorijā, baltu cilts latgaļi no austrumiem ienāca ap 600.gadu m.ē. un atspieda tālāk uz ziemeļiem somugrus. Kurzemē un Zemgalē jau bija ienākušas citas baltu ciltis. Latgaļi apdzīvoja Latgali un austrumu Vidzemi. Viņu kaimiņi rietumos bija lībieši, ziemeļos – igauņi, bet austrumos – krievi (kriviči). Latgaļiem nācās cīnīties ne tikai ar uzmācīgajiem slāviem, bet arī ar igauņiem un lībiešiem, kuru teritorijā viņi bija ienākuši. Tā radās asinsradniecību kari šo cilšu starpā, un to vēlāk izmantoja vācu iebrucēji. Arī radniecīgie lietuvieši cauri sēļu zemei pa laikam devās sirot latgaļu novados. Latgaļi, tā cīnoties, uzcēla 158 pilskalnus, apmetnes. Viņi prata apstrādāt metālu, to izrotāt, viņiem bija savas svētvietas – observatorijas, sabiedrības hierarhija, precīza laika skaitīšana, keramika, savdabīgs tērps.

Joprojām gan nav precīzi noskaidrota latgaļu izcelšanās un izplatība. Pašu latgaļu vārds pirmo reizi minēts 11./12.gs. senās Krievzemes hronikā „Pagājušo laiku stāsts”, kuras sarakstīšanā savukārt izmantota „Pirmhronika” u.c. agrāki avoti. No latgaļu teritorijas apzīmējuma Letijas „Lethia” (13.gs.) cēlies arī Latvijas nosaukums.

9.-13.gadsimtā latgaļiem bija izveidojušies valstiski veidojumi, kuru tālāko attīstību pārtrauca vācu agresija – Jersika ar vismaz 9 pilsnovadiem, Koknese, Tālava, Atzele. Daugavpils apkārtne pirmsvācu periodā bija Novenes pils novads, kurš rietumu pusē Līksnas apkārtnē robežojās ar Jersikas valsti, bet austrumos bija robeža ar Polocku pa Indricas upi. Novenes pils ar senpilsētu atradusies Naujenes (jeb Vecpils) pilskalnā. Šajā laikā gan ievērojams latgaļu centrs bijusi Krāslava.

Tā kā caur Latviju tek svarīgs tirdzniecības ūdens ceļš Daugava, latgaļiem jau 5.gadsimtā bija saskare ar skandināviem, kuri pa Daugavu devās uz Krieviju un tālāk uz Grieķiju. 10. un 11.gadsimtā Daugavas krastos intensīvu tirdzniecību izvērsa gotlandieši un dāņi, bet ietekmi latgaļu apdzīvotajā teritorijā centās nostiprināt arī lietuvieši, krievi un vēlāk vācieši. No krievu puses Daugavas ceļu centās kontrolēt Polockas kņaziste (Gaujas ūdens ceļu iekāroja Pleskavas un Novgorodas kņazistes). Saskaroties ar krieviem, latgaļu vidū izplatījās pareizticība. Pēc 1100.gada krievu hronikas stāsta par daudziem kariem ar latgaļiem, lībiešiem un igauņiem, kurus krievi

visu 12.gadsimtu tā arī nespēja pakļaut, līdz 13.gadsimtā nostiprinājusies Lietuvas valsts satrieca krievu kundzību rietumos un plašus krievu apgabalus pievienoja Lietuvai.

Livonijas laiks

12.gs.beigās gotlandiešus un dāņus no tirdzniecības pa Daugavu izspieda vācieši, iekarojot vietējās teritorijas, līdz 1208.gadā pēc Sēlijas ieņemšanas viņi nonāca pie Jersikas robežām. Šai laikā Rīgas bīskapam Albertam un Zobenbrāļu ordenim parādījās atšķirīgas intereses: bīskaps turpināja Daugavas ceļa pakļaušanu, bet ordenis koncentrējās Gaujas ceļa iekarošanai. Jersika tika pakļauta 1210.gadā, šajā gadā vācieši arī panāca mieru ar Polockas kņazu, kurš vēl vārgi aizstāvēja savas intereses latgaļu teritorijā. Turpmāk tika noslēgti vairāki līgumi, kas ļāva Rīgas vācu tirgotājiem un krievu tirgotājiem brīvi kuģot pa Daugavu visā tās plūdumā un ceļā uz Dņepras augšteci.

13.gs.vidū lietuviešu valdnieks Mindaugs Daugavpils apkārtni dāvināja Zobenbrāļu ordenim kā savam sabiedrotajam cīņā pret paša ienaidniekiem (dažos avotos minēts, ka Novenes pils bijusi lietuviešu).

Livonijas ordenis nopostītās latgaļu Vecpils vietā (18 km no tagadējās

Daugavpils augšup pa Daugavu) 1275.gadā uzcēla Dinaburgas mūra pili pēc Livonijas ordeņa mestra Ernsta fon Raceburga pavēles. Tad Daugavpils pirmo reizi minēta vēstures avotos. Pils komturijā ietilpa arī Rēzeknes, Ludzas, Līksnas un Ilūkstes apgabals. Pie pils izveidojās apmetne, kas 13. un 14.gadsimtā bija ievērojama tirdzniecības vieta. Lietuvieši jauno vācu pili sauca par Naujeni, t.i., Jaunpili un mēģināja to ieņemt drīz vien pēc celtniecības pabeigšanas. Turpmāko simts gadu laikā viņi Dinaburgas pili divas reizes nodedzināja, taču pils atjaunota un nostiprināta. 1480.gadā ordenis ar lielu karaspēku iebruka Pleskavas zemēs un tās izlaupīja, tāpēc pēc gada krievi atriebās – nopostīja Daugavpils apvidu, pili, aizsiroja līdz pat Rīgai. Dinaburgas pils vēlāk atkal atjaunota.

Livonijas karš. Pārdaugavas hercogistes laiks

1558.-1583.gadā risinājās Livonijas karš. Tā bija Krievzemes cīņa ar Livonijas ordeni, Poliju un Zviedriju par pieeju Baltijas jūrai. Kad 1558.gadā Krievzemes cars Ivans Bargais sāka karagājienu pret Livoniju, ordeņa mestrs Gothards Ketlers 1559.gadā noslēdza ar Polijas karali Sigismundu II Augustu līgumu par militāru atbalstu cīņā pret krieviem, atdodams tam ķīlā Daugavas vidusdaļas apgabalus un piecas pilis – Dinaburgu, Rēzekni, Ludzu, Lubānu, Aizkraukli. 1561.gadā Livonijas ordenis beidza pastāvēt, un visa tagadējā Latgale un Vidzeme nonāca Polijas karaļa

tiešā pakļautībā. Par šo teritoriju pārvaldnieku iecēla Gothardu Ketleru. Pēc pieciem gadiem šī teritorija tika nosaukta par Pārdaugavas hercogisti. Par administratoru iecēla Lietuvas maršalu Ivanu Hodkeviču.

Pārdaugavas hercogistei piešķīra ģerboni – sudraba grifonu sarkanā laukā, kas bija ņemts no Hodkeviču dzimtas vapeņa. Livonijas karš vēl turpinājās – 1577.gada vasarā un rudenī Ivana Bargā karaspēks spēcīgi siroja Latgalē un Vidzemē, galīgi nopostīja Dinaburgas pili. Poļu pārvaldnieks Hodkevičs paziņoja, ka Latgales aizsardzībai nesūtīšot pat kašķainu govi. Pa to laiku Polijā, 1576.gadā, par karali bija kļuvis Stefans Batorijs, kurš 1579.gadā iesaistījās Livonijas karā un piespieda Ivanu Bargo padoties. Cars noslēdza mieru ar Poliju un Zviedriju un atteicās no Latgales un Vidzemes.

Polijas karalis Stefans Batorijs Dinaburgas pili vairs neatjaunoja, bet 1582.gadā sāka celt jaunu pili purvainā saliņā starp Daugavu un tās pietekas Šuņupes divām attecēm – 19 km attālumā no sagrautās pils lejup pa Daugavu, apmēram tagadējā Daugavpils cietokšņa Austrumu forta vietā. Jauno pili nocietināja ar 170 m garu, 100 m platu zemes valni un sešiem bastioniem. Jaunās pils ziemeļu pusē izveidojās apmetne, kas mantoja nopostītās ordeņa pils Dinaburgas vārdu. Tajā pašā gadā Stefans Batorijs piešķīra Dinaburgai Magdeburgas pilsētu tiesības un apstiprināja

pilsētas ģerboni – trīs sakrustotus šķēpus. Dinaburga izvērtās par Daugavas ostu ar muitnīcu, preču noliktavām, trīs maizes ceptuvēm, piecām degvīna dedzinātavām, alus brūzi, krogu, tirgotavām.

Inflantijas laiks

1600.gadā izcēlās Polijas – Zviedrijas karš (līdz 1629.g.), kura rezultātā Pārdaugavas hercogistes teritorija tika sadalīta poļu un zviedru Vidzemē. Poļu Vidzeme saukta par Inflantiju. Kara laikā, 1625.gadā Dinaburgā apmetās jezuīti un aptuveni pēc trīs gadiem atklāja pirmo skolu Latgalē. 1647.gadā Polijas karaļa dekrēts noteica, ka Dinaburga ir galvenā labības un citu preču noliktava visam Daugavas transportam, jo Rīgu bija ieņēmuši zviedri. Polija bija neapmierināta ar kara rezultātu un neatzina Zviedrijas tiesības uz iekarotajām hercogistes zemēm.

Tā kā Dinaburga bija kļuvusi par nopietnu tirdzniecības konkurenti zviedriskajai Rīgai, 1655.gadā zviedri iebruka Dinaburgā un to ieņēma. Tas bija Krievijas-Polijas kara laiks (1655-1660). Nākamajā gadā Dinaburgu ieņēma cars Aleksejs Mihailovičs, nākamā cara Pētera I tēvs. Tā kā pilsēta tika ieņemta pareizticīgo baznīcas svēto Borisa un Gļeba dienā, cars Aleksejs Dinaburgu pārdēvēja par Borisogļebsku un šeit uzcēla pirmo pareizticīgo baznīcu. Krievi poļu Vidzemē jeb Inflantijā bija noteicēji 11 gadus, kamēr Polija un Zviedrija pilnībā nokārtoja savstarpējās nesaskaņas – Polija

atteicās no pretenzijām uz zviedru Vidzemi. Kad 1667.gadā krievi atstāja Inflantiju, tā tika galīgi pievienota Polijai, Dinaburga atguva savu nosaukumu un bija Inflantijas galvenā pilsēta. Apelācijas tiesa atradās Varšavā. Bīskapa rezidence gan atradās Dinaburgā, bet viņš pats šeit gandrīz neuzturējās.

Turpmāk vairāk kā 200 gadus Latgale bija pilnīgi šķirta no pārējiem Latvijas novadiem, un tai bija pašai sava vēsture.

(Piezīme. Ērtības labad turpmāk tekstā Dinaburgas vietā tiks minēta mums pierastā Daugavpils.)

Polijas sastāvā Daugavpils atradās līdz 1772.gadam. Šajā laikā tirdzniecības sakari ar Rīgu un Krievijas pilsētām bija nelieli, un vāja bija arī Daugavpils ekonomiskā attīstība. Pašu Dinaburgas pili stipri nocietināja un novietoja tur spēcīgu poļu garnizonu, kura uzturēšanai līzdekļus ņēma pat no Viļņas muižām un dažām stārastijām Lietuvā. Pēc Ziemeļu kara plosījās mēris, izmira poļu garnizons, lielgabalus aizveda uz Viļņu, pili vairs neatjaunoja un tā pamazām sadrupa. Tolaik pilsētā bija 51 dzīvojamā ēka, četras poļu muižnieku saimniecības un Daugavpils stārasta Konstantīna Plātera koka pils. 17.gadsimtā, kopš Latgale nokļuva Polijas ietekmē, vācu muižnieki pieņēma katoļticību, pārpoļojās. Bija saglabāti tikai vāciskie uzvārdi.

Krievijas impērijas laiks

1772.gadā pēc Polijas pirmās dalīšanas Latgali pievienoja Krievijas impērijai, un tā kļuva par Daugavas provinci, ko iekļāva Pleskavas guberņā. Provinces galvenā pilsēta bija Daugavpils, pēc tam tā bija Polockas guberņas apriņķa pilsēta, bet 19.gs.pašā sākumā iekļauta Vitebskas guberņā. Tika nomainīts Daugavpils ģerbonis – puse no cara ērgļa un jātnieks uz purpura krāsas fona (tie bija Polockas simboli). Pie tam 1794.gadā Tadeuša Kostjuško sacelšanās laikā poļu nemiernieku vienība kņaza Oginska vadībā ielauzās Daugavpilī, un pilsēta tika nodedzināta līdz pamatiem.

1810.gadā, lai nostiprinātu impērijas rietumu robežu, kara ministrs Barklajs de Tolli izteica caram Aleksandram I priekšlikumu uzcelt Daugavpilī pirmās klases cietoksni. Tā kā cietoksnim paredzētajā vietā atradās jezuītu klosteris un baznīca, no jezuītiem atpirka šo zemi, bet no namniekiem – gruntsgabalus. Namniekus pārcēla uz jaunu pilsētas daļu – tag. Veco Forštati pie Šuņezera. Jezuīti pārgāja uz Krāslavu.

Cietoksnis vēl nebija uzcelts, kad sākās Napoleona karš. 1812.gada vasarā Daugavpili ieņēma franču karaspēks ģenerāļa Rikardo vadībā, un tas izpostīja visus veiktos cietokšņa būvdarbus. Nākamajā gadā cietokšņa celtniecību atsāka un vēl pēc 12 gadiem noraka 1582.gadā celtās pils vietu. Cietoksni pabeidza būvēt 1833.gadā, kad uz turieni pārcēla arī Viļņas arsenālu.

19.gs.sākumā Daugavpils pēc tirdzniecības attīstības Vitebskas guberņā ieņēma otro vietu. 1818.gadā pie cietokšņa, kur jau bija pontonu tilts, ierīkoja ostu upes kuģiem, bet 1826.gadā – galveno pasta ceļu, kas veda uz Vīni, no Drujas (jeb Piedrujas) pārcēla uz Daugavpili. 19.gs.otrajā pusē izbūvēja dzelzceļa līnijas caur Daugavpili, kas to savienoja ar Pēterburgu, Varšavu, Rīgu, Orlu, Šauļiem. Izbūvēja arī šoseju Pēterburga – Kauņa. 1892.gadā atklāja kuģu satiksmi ar Vitebsku. Pēc 1829.gada lielajiem plūdiem sāka celt 6 km garu aizsargdambi, ko pabeidza 1841.gadā.

19.gs. sākumā otrpus Daugavai izveidojās apdzīvota vieta Grīva, kuru vēlāk pievienoja Daugavpilij. 20.gs. 30.gados netālu no Daugavas, kur mūsdienās atrodas Daugavpils centrs, sāka veidoties Jaunā priekšpilsēta. 40.gados četrus atšķirīgos Daugavpils rajonus – Veco Forštati, Jauno Forštati, Daugavpils cietoksni un Grīvu – apvienoja vienā pilsētā. 1853.gadā pabeidza dzelzs tilta cetniecību pār Daugavu un 1866.gadā – cietokšņa esplanādes iekārtošanu. Pilsētas daļā, kas saucas Jaunbūve, sāka izdalīt apbūves gabalus tiem iedzīvotājiem, kas pēc esplanādes iekārtošanas bija zaudējuši savas mājas. 70.gados sāka apbūvēt arī pilsētas rajonu Gajoku (starp šoseju un Daugavu). Daugavpils kļuva par vienu no lielākajiem Krievijas rietumu daļas tirdzniecības un rūpniecības centriem.

Krievijas impērijas robežai pavirzoties uz rietumiem, Daugavpils cietoksnis zaudēja stratēģisko nozīmi, un 1897.gadā to pārveidoja par ieroču noliktavu un remonta rūpnīcu, šeit glabājās arī lieli pārtikas krājumi. Tai pašā laikā Krievija sāka pastiprināti latgaliešu vidū nometināt krievu zemniekus, kas veicināja Latgales rusifikāciju. Jau 18.gs.beigās gandrīz puse no Daugavpils iedzīvotājiem bija ebreji. 19.gs.beigās Daugavpilī bija 46 % ebreju, 28 % krievu un tikai 1,8 % latviešu. Daugavpils ebreju ģimenē piedzima vēlāk izcilais režisors, aktieris Solomons Mihoelss.

1893.gadā ar Krievijas imperatora Aleksandra III pavēli Daugavpils cietoksni un pilsētu (Dinaburgu) pārdēvēja par Dvinsku.

1831.gadā atvēra muižnieku apriņķa skolu (tag. Valsts ģimnāziju), ko pēc četriem gadiem izveidoja par ģimnāziju. 1857.gadā Daugavpilī atklāja pirmo krievu teātri Latvijā. Šo teātri nodibināja un uzturēja Daugavpils cietokšņa galvenais inženieris Nikolajs Hagelstroms. Divus gadus, 1891.-1892.g., Daugavpilī strādāja garīdznieks un literāts Francis Trasuns. 1896.gadā Daugavpilī uz dzīvi apmetās Andrejs Pumpurs, ieņemdams cara armijas intendanta amatu. 1889.gadā Mežciema kūrortā atvēra privātu acu klīniku, kuru vadīja Eiropā pazīstams profesors Kazimirs Noiševskis.

Pēc Pirmā Pasaules kara. Brīvības cīņu laiks

Pilsētas attīstību pārtrauca Pirmais pasaules karš. No 1915. līdz 1920.gadam Daugavpils atradās piefrontes joslā un cieta no karadarbības, īpaši Jaunbūve un Gajoks, kuru turklāt postīja arī plūdi. Rūpnīcas evakuēja uz Krieviju, no 113 000 iedzīvotājiem pilsētā palika tikai viena piektā daļa. 1918.gadā desmit mēnešus Daugavpilī saimniekoja vācieši, 1919.gadā tos nomainīja lielinieki.

1917.gada maijā Rēzeknē notika Latgales Apvienošanās kongress, kurā tika izteikts priekšlikums pievienot Latgali pārējai Latvijai. Krievijas Pagaidu valdībai tika iesniegts lūgums atdalīt Daugavpils, Ludzas un Rēzeknes apriņķus no Vitebskas guberņas un pievienot tos Latvijai. Krievijas valdība latviešu vēlmi neatbalstīja. Oktobrī Krievijā notika Oktobra revolūcija. Rīgu un Rietumlatviju ieņēma vācieši. Vidzemē un Latgalē nodibināja padomju varu. 1917.gada decembrī Rēzeknē notika Latgales strādnieku, kareivju un zemnieku pārstāvju kongress, kas apsveica Oktobra revolūcijas uzvaru un pieņēma lēmumu, ka Latgale jāapvieno ar pārējo Latviju. Vēlāk tai pašā decembrī Valmierā Latvijas padomju kongresā apstiprināja Daugavpils, Ludzas un Rēzeknes apriņķu iekļaušanu Padomju Latvijā.

Tā paša 1917.gada novembrī bija nodibinājusies Latviešu pagaidu nacionālā padome, kura savukārt izvirzīja mēŗki – visas Latvijas atdalīšana no Krievijas un

Latvijas valsts neatkarība.

1918.gadā Latvijā visu teritoriju okupēja vācieši. Kad 9.novembrī Vācijā notika revolūcija, tā parakstīja pamiera noteikumus. Bet 18.novembrī Rīgā tika proklamēta brīva Latvijas valsts, kurā iekļauti visi novadi – Kurzeme, Vidzeme, Latgale. Pa starpu šiem notikumiem Daugavpils pilsētas vadība pamanījās 1918.gadā uzbūvēt ūdensvadu.

1919.gadā Latgali, Vidzemi, lielāko daļu Kurzemi ieņēma lielinieki. Brīvības cīņu laikā izveidota Latvijas armija. Lai atbrīvotu Latgali, Latvijas valdība slēdza līgumu ar Poliju par kopīgu cīņu pret lieliniekiem. 1920.gada 3.janvārī apvienotais latviešu un poļu karaspēks pārgāja uzbrukumā visā Latgales frontē un ieņēma Daugavpili. 1920.gada jūlijā Latvija noslēdza miera līgumu ar Vāciju, augustā – ar Padomju Krieviju. Bet pirms gada, 1919.gadā, starp Latviju un Lietuvu bija sākušās sarunas par robežu izveidi starp abām valstīm. Sākumā Lietuva prasīja visu Latgali, Daugavpili, Ilūkstes apriņķi un pat Liepāju. Vēlāk lietuvieši vairs neprasīja Daugavpili un Liepāju, bet uzstāja uz Ilūkstes apriņķi. Daļu no šī apriņķa Lietuva arī ieguva.

Neatkarīgās Latvijas laiks

Pēc Brīvības cīņām atgriezās bēgļi, atjaunoja namus, Daugavpils cietoksnī

dislocēja lielu Latvijas armijas garnizonu. Uz Daugavpili pārcēlās latviešu virsnieki ar ģimenēm, kā arī ierēdņi, skolotāji no citiem novadiem. Līdz Otrajam pasaules karam Daugavpilī jau dzīvoja 34 % latviešu, 25 % ebreju, 20 % krievu, 18 % poļu.

20.gs.30.gados Daugavpilī bija vairāk kā 2000 tirdzniecības un 108 rūpniecības uzņēmumi, bet pirmskara ekonomiskais līmenis netika sasniegts. Lielākie tā laika uzņēmumi bija dzelzceļa vagonu un divas mašīnu remontdarbnīcas, vates apstrādāšanas un krāsošanas fabrika. Ap 58 % dzīvokļu apgaismoja ar elektrību. Tika atklāts Vienības tilts – pirmais tērauda tilts Baltijā. Uzcelts Vienības nams, kas veicināja īpaši rosīgu sabiedrisko dzīvi Daugavpilī. Plašu darbību izvērsa latviešu biedrība. Bija akūta nepieciešamība pēc skolotājiem, un 20.gados nodibināja Daugavpils Valsts skolotāju institūtu, kuru slēdza 1940.gadā. Darbojās dažādu līmeņu skolas gan latviešiem, gan krieviem, ebrejiem, poļiem u.c. nacionālām minoritātēm. Gandrīz pirms gadsimta atvērtajā krievu muižniecības skolā latviešu mācību valodu ieviesa 1921.gadā. Jau pirms Pirmā pasaules kara Daugavpilī bija 48,5 % lasītpratēju – tas bija augstākais rādītājs Vitebskas guberņā.

1939.gadā pilsētā nodibināja latgaliešu izdevniecību. Daugavpilī bija spēcīgs literatūras centrs, rakstīja tādi izcili rakstnieki kā Jānis Klīdzējs, Irma Grebzde, Konstantīns Raudive u.c. 1921.gadā nodibināja latviešu teātri, pēc diviem gadiem –

Latgales Tautas konservatoriju, kuru 1940.gadā reorganizēja par mūzikas vidusskolu. 20.gs. 20.-30.gados populārs bija Daugavpilī dzimušais „tango karalis” Oskars Stroks.

Otrais pasaules karš. Latvijas PSR laiks

1940.gada 16.jūnijā notika Latgales Dziesmu svētki Daugavpilī. Vairākkārt dziedāja himnu „Dievs, svētī Latviju”. 17.jūnijā pilsētā iebrauca padomju okupācijas armijas tanki. Līdz 1941.gadam Daugavpils cietoksnī bijušo Zemgales divīzijas pulku vietā uzturējās Sarkanā Armija. 1941.gada 22.jūnijā Daugavpilī vācu bumbvedējs nometa pirmās aviācijas bumbas, bet 26.jūnijā ienāca vācu armija. Priekštilta nocietinājumos Daugavas kreisajā krastā tika izveidots ebreju geto, viņi pakāpeniski tika nošauti Mežciema priedēs. Vecpilsētas Zelta kalniņā apšāva čigānus. Cietokšņa sakņu noliktavās aiz ziemeļu puses vaļņiem nacisti ierīkoja krievu karagūstekņu nometni „Štalag - 340”, kur tīfa epidēmijā un badā gāja bojā daudzi simti cilvēku.

1944.gada 27.jūlijā Daugavpilī atkal ienāca padomju armija. Otrā pasaules kara laikā Daugavpilī iznīcināti 72 % ēku, no zemes virsas faktiski noslaucīts Gajoks, sagrauts pilsētas centrs, nodegusi lielākā Jaunbūves daļa. Saglabājās Daugavpils cietoksnis, kas līdz pat 1994.gadam piederēja PSRS Aizsardzības ministrijai.

Pēc kara pilsētu atjaunoja, uzcēla vairākas jaunas rūpnīcas, dzīvojamo ēku

masīvu. 1946.gadā šeit sāka kursēt elektriskais tramvajs. Daugavpils kļuva par lielu rūpniecības centru, kur plūda strādnieki no Baltkrievijas un Krievijas rajoniem. Mainījās etniskais sastāvs. 1949.gadā palielinājās krievu, baltkrievu, ukraiņu skaits līdz pat 69,4 %, latviešu bija vairs tikai 13 %. Pastāvēja tāda rūpniecības attīstības politika: ieveda izejvielas, uz PSRS reģioniem izveda saražoto produkciju. Rezultātā parādījās triecienceltnes – Daugavpils ķīmiskā šķiedras rūpnīca, būvmateriālu un konstrukciju rūpnīca, mēbeļu fabrika u.c. Attīstījās vieglā un pārtikas rūpniecība, kas ar savu produkciju nodrošināja galvenokārt Daugavpils reģiona un Latvijas iedzīvotājus. Ja 19.gs.vidū rūpnieciska rakstura ēku arhitektūru veidoja, ievērojot estētiskās prasības, tad pēc Otrā pasaules kara rūpniecisko rajonu apbūve bija sasteidzināta. Tā 20.gs. 60.gadu beigās izauga Ķīmiķu ciemats, Jaunbūves apbūve.

1952.gadā Daugavpilī izveidoja pirmo augstskolu – Daugavpils Pedagoģisko institūtu. Bijusī krievu muižniecības skola, tad 1.vidusskola padomju varas gados bija vienīgā latviešu skola Daugavpilī. 1939.gadā dibinātā latgaliešu izdevniecība 1943.gadā ar lielām pūlēm atjaunoja savu darbību, gada laikā izdeva 26 nozīmīgas grāmatas, rakstu krājumus „Olūts”, laikrakstu „Latgolas Bolss”, tad darbu turpināja emigrācijā Vācijā. Emigrēja arī J.Klīdzējs, I.Grebzde, K.Raudive. Pēc kara literārā dzīve Daugavpilī apsīka. 1944.gadā darbību atsāka tikai Krievu drāmas teātris, jo lielākā daļa latviešu aktieru bija emigrācijā. 1990.gadā Daugavpilī notika Latgales Dziesmu

svētki, pirmie kopš 1940.gada. Pēc kara Daugavpilī tikpat kā nebija vietējo ārstu. Šeit strādāja no PSRS iebraukušie, kuri ar slimnieku runāja krievu valodā. Starp citu, Otrā pasaules kara laikā Daugavpils hospitālī ārsti Nikolajs Burdenko un Zinaīda Jermoļjeva veica nopietnus penicilīna iedarbības pētījumus. Savu Latgales keramikas skolu izveidoja keramiķis, podnieks Staņislavs Vilcāns, kurš 20.gs. 50.gados Daugavpils pusē ienesa jaunas vēsmas podniecības tradīciju turpināšanā.

Daugavpils tagad

Pēc neatkarības atgūšanas Daugavpils izveidojusies par nozīmīgu Latgales novada ekonomisko, kultūras un izglītības centru. Pilsētas vēsturiskais centrs ar apm. 80 kultūrvēstures objektiem noteikts par valsts nozīmes pilsētbūvniecības pieminekli. Savdabīga iezīme ir cariskās Krievijas rietumiem raksturīgās 19.gadsimta sarkano ķieģeļu mūra ēkas. Unikāls ir Daugavpils cietoksnis, kas ir vienīgā šāda veida būve Eiropā, kura bez ievērojamām pārbūvēm saglabājusies līdz mūsu dienām. Pilsētā vēsturiski veidojušies 17 rajoni. No tiem senākie ir Vecā Forštate, bijušā cietokšņa apkaime – Cietoksnis un agrākā patstāvīgā pilsēta – Grīva. Lielākie rūpniecības un transporta rajoni ir Jaunbūve (veidojusies 19.gs. vidū kā amatnieku un strādnieku rajons), Čerepova, Ķīmiķu ciemats. Gajoks – administratīvais, izglītības, kultūras rajons. Mežciems, Vecstropi, Jaunie Stropi – veselības iestāžu, vasarnīcu, atpūtas rajons.