Alūksnes apvidus atradās uz senā tirdzniecības ceļa no Gaujas baseina uz Krievijas ziemeļrietumu zemēm un bija baltu, somu un slāvu cilšu savstarpējās cīņas objekts.

Arheoloģiskie izrakumi liecina, ka Cepurītes sala Alūksnes ezerā bijusi apdzīvota jau mezolītā (9.gt.b. – 4.gt.v. p.m.ē.), Pilssala sākta apdzīvot 2.gadu tūkstotī p.m.ē. Mūsu ēras 1.gt. 1.pusē šo teritoriju apdzīvojuši somugri. Ap 7.gs. no dienvidiem mežainajā un mazapdzīvotajā vietā ienāca senie latgaļi un apmetās Tempļa kalnā un Pilssalā. Tā ezera un pilsētas nosaukums cēlies no sena baltu vārda ‘olūksna’, kas apzīmē avotainu vietu mežā. Kaimiņos esošā Pleskavas novada kņazu karaspēki bieži uzbruka latgaļu ciltīm, kas vairākus gadsimtus bija spiestas Pleskavai maksāt meslus. 13.gadsimtā Alūksne ietilpa latgaļu valstiskajā veidojumā Atzelē, un bija tās centrs. Cauri novadam gāja tirdzniecības ceļš no Baltijas jūras piekrastes uz Pleskavu un Novgorodu, un latgaļi ar šīm krievu kņazistēm uzturēja arī tirdzniecības sakarus. Rakstos Alūksne kā Alista vai Volista gan pirmo reizi minēta Pleskavas hronikās 1284.gadā (min arī 1285.gadu) sakarā ar krievu un vācu tirgotāju savstarpējiem konfliktiem.

1225.gadā, kad novadu dalīja Rīgas bīskaps un Zobenbrāļu ordenis, Alūksni ieguva ordenis. Sākumā, 1238.gadā, Livonijas ordenis uzcēla mūra pili Gaujienā, taču

te tā nespēja nodrošināt ordeņa kundzību visā pierobežas joslā. Ordeņa mestrs Burhards fon Dreilēbens nolēma celt tālāk uz austrumiem jaunu spēcīgu pili, kas spētu nosargāt ordeņa īpašumus no krievu kņazu iebrukumiem. Un tā, nopostījuši latgaļu pili Tempļa kalnā, vāci 1342.gadā Alūksnes ezera Pilssalā (toreiz – Marijas salā) uzcēla spēcīgu cietoksni – Marijas pili un nodibināja šeit komturiju. Pili iesvētīja 25.martā, Sv.Marijas dienā, tā radās pilsētas vāciskais nosaukums – Marienburga. Par Alūksnes pils komturu kļuva Arnolds fon Fītinghofs. Pilsēta kļuva par svarīgu tirdzniecības centru pie Pleskavas ceļa. Ezera krastā radās miests, darbojās vairāki krogi, te atradās ordeņa kažokādu noliktavas, tirgotāji šeit varēja pārnakšņot un salīgt ceļvežus. Te uzcēla arī pirmo koka baznīcu, kas atradusies Kanceles kalniņā un bijusi augstāka par miesta mājām. Tā nodega 1627.gadā Polijas –Zviedrijas kara laikā. 1501.gadā, kad notika sadursmes starp Livonijas ordeņa karaspēku (to vadīja ordeņa mestrs Valters fon Pletenbergs) un krievu karaspēku, Alūksni nodedzināja krievi, kuri iebruka Livonijā un nonāca līdz mestra galvenajai pilij Cēsīs. Pēc tam krievi, laupīdami un postīdami plašu apkārtni, atstāja Livoniju. Par to 1502.gadā V.fon Pletenbergs ar savu karaspēku pie Smoļinas ezera sakāva krievus, un kaujas rezultātā Livonija ar krieviem noslēdza mieru, kas saglabājās līdz 1558.gadam, kad sākās Livonijas karš. 1560.gadā Alūksnes pēdējais komturs Everts Zeibergs pili bez cīņas atdeva Maskavas cara Ivana Bargā karaspēkam. Pils un tās apkārtne karā necieta, jo

latviešu zemnieki simpatizēja krieviem, saskatot tajos atbrīvotājus no vācu kundzības. Karš beidzās 1583.gadā ar Krievijas sakāvi, un Alūksne līdz ar pārējo Ziemeļvidzemi nonāca Polijas pakļautībā.

Zviedru laiki

Poļu-zviedru kara laikā (1600-1629) 1625.gadā Alūksni ieņēma zviedri un tā pārgāja zviedru ģenerāļa Gustava Horna īpašumā. Pēc kara visa Vidzeme nonāca Zviedrijas pakļautībā. Alūksne un apkārtne uzplauka saimnieciskajā un kultūras jomā. 17.gs.2.pusē šeit darbojās kaļķu ceplis un divas dzirnavas. Krievija nevēlējās Zviedrijas nostiprināšanos, un 1655.gadā krievu karaspēks atkal iebruka Vidzemē, aplenca Rīgu, taču nespēja to ieņemt. Izpostījuši plašu apkārtni, krievi atstāja Vidzemi. Pēc sešiem gadiem Krievija noslēdza ar militāri spēcīgo Zviedriju mieru un atteicās no visiem iekarojumiem Vidzemē. Zviedrijas karalis Kārlis XI, saukts arī par zemnieku karali, 1680.gadā pieņēma lēmumu par muižu redukciju un 5/6 no Vidzemes muižām nonāca Zviedrijas valsts īpašumā. Zviedrijas valdīšanas laikā 17.gadsimtā daudz tika darīts latviešu izglītošanā. 1683.gadā Alūksnes mācītājs vācietis Ernsts Gliks nodibināja pirmo skolu zemnieku bērniem, ko nopostīja Ziemeļu karā. Viņš nodibināja skolas latviešiem arī Zeltiņos un Apukalnā (Veclaicenē). E.Gliks sastādīja latviešu ābeci, pārtulkoja katķismu un Bībeli, kas ir lielākais 17.gs. literārais piemineklis

latviešu valodā. No 1683. līdz 1702.gadam E.Gliks kā mācītājs darbojās jaunuzceltā baznīcā nodegušās vietā Kanceles kalniņā.

Ziemeļu karš. Krievijas impērijas laiks

Ziemeļu kara laikā 1702.gadā viens no krievu karaspēka pavēlniekiem – grāfs Boriss Šeremetjevs (zemnieki esot viņu dēvējuši par Siera Miķeli) – saņēma cara Pētera I rīkojumu izpostīt igauņu un latviešu zemes. Krievu karaspēkā sevišķi mežonīgi bija baškīri un tatāri. Karaspēks ieņēma arī Alūksni, Marienburgas cietoksni, kuru aizsargāja ap 300 latviešu bataljonu karavīru Zviedrijas armijas sastāvā, izpostīja apkārtni, aizveda gūstā daudzus vidzemniekus, starp tiem arī mācītāju Ernstu Gliku un viņa audžumeitu Martu Skavronsku – vēlāko Krievijas cara Pētera I sievu un imperatori Katrīnu I.

Ar Ziemeļu kara cīņām saistās kāda interesanta epizode: tieši zviedru laikos radās pirmie seši latviešu kaujas bataljoni, kuri kopā ar zviedru karaļa Kārļa XII karavīriem cīnījās pret krieviem. Latviešu bataljoni bija izveidoti tāpēc, ka zviedru karaspēks Vidzemē bija par vāju, lai sekmīgi cīnītos pret krievu pārspēku. Bataljonos uzņēma latviešu zemniekus, tos sešos mēnešos apmācīja, deva viņiem ieročus. Bija Kokneses, Cēsu, Tirzas, Alūksnes, Valmieras, Turaidas (Limbažu) bataljoni. 1701.gada rudenī šie bataljoni tika sapulcināti Alūksnē, kopā ap 2 tūkstoši zemnieku –

kareivji, virsnieki, kaprāļi, bundzinieki. Pēc Alūksnes izpostīšanas sākās masveida dezertēšana no bataljoniem, jo izplatījās ziņas, ka ienaidnieks izpostījis zemnieku mājas. Dezertieri ņēma ieročus līdzi un kļuva par partizāniem. Pēc četriem gadiem bataljoni tika izformēti.

Pēc 1702.gada Alūksnes pils vairs netika atjaunota. 1710.gadā plosījās mēra epidēmija. Pamazām Alūksne ieauga krūmos un kokos. Pilsēta ilgi neatkopās. Pēc Ziemeļu kara 1721.gadā Vidzeme un Rīga nonāca Krievijas impērijas sastāvā. Cars Pēteris I atcēla muižu redukciju, un zeme atkal nonāca muižnieku īpašumā. Zemniekiem vajadzēja kara un mēra izpostīto zemi atjaunot, bet muižnieki savukārt centās palielināt ienākumus no savām muižām.

Imperatores Katrīnas I meita Elizabete II Alūksni 1750.gadā dāvināja savam kancleram grāfam Mihailam Voroncovam, no kura drīz vien Alūksnes un vēl 11 apkārtējās muižas nopirka slepenpadomnieks Otto Hermanis fon Fītinghofs, tautā saukts par Vidzemes pusķēniņu. Viņš savās Alūksnes muižās ierīkoja ādu apstrādāšanas, linu aušanas manufaktūras (labākie lini Vidzemē audzēti tieši Alūksnes novadā), ar lauksaimniecības izstrādājumiem apgādāja Rīgas restorānus. Uzcēla Alūksnes baznīcu. Līdz 19.gadsimta 2.pusei – gandrīz 100 gadu laikā – Fītinghofi Alūksnē uzcēla trīs greznas dzīvojamās mājas, visas nepieciešamās muižas

saimniecības un pārvaldes ēkas, iekārtoja un uzturēja kārtībā plašo Alūksnes parku. Pats Alūksnes uzplaukums sākās 1861.gadā, kad barons Aleksandrs fon Fītinghofs atvēlēja zemi miesta apbūvei. Pilsētiņas tālāko attīstību veicināja 1903.gadā atklātais Valkas-Alūksnes-Gulbenes-Pļaviņu šaursliežu dzelzceļš, kura posms no Alūksnes līdz Gulbenei 33 km garumā ir vienīgais Latvijā, kurš šobrīd darbojas.

Jau 18.gs. nogale iezīmējās ar asām pretrunām starp muižniekiem un dzimtļaudīm visā Latvijā. Pirmie lielākie zemnieku nemieri notika 1771.gadā Alūksnē. Zemnieki atteicās iet klaušu darbos. Viņi apbruņojās ar medību bisēm un iebruka kādā no muižām. Izcēlās sadursme ar karaspēka vienību. Krita viens kareivis un ar to pietika, lai muižnieki un mācītāji no apkārtējām muižām bēgtu uz tuvākajām Cēsīm un Valmieru. Zemnieki bija vāji apbruņoti, un cara karaspēks apspieda sacelšanos. 40 zemniekus par dumpošanos sodīja ar miesas sodu pie kauna staba Alūksnes baznīcas priekšā, diviem zemniekiem piesprieda nāves sodu, bet septiņus izsūtīja katorgā. 19.gs.90.gados sociālās pretrunas vēl vairāk saasinājās. Lielu neapmierinātību izraisīja barona Arnolda fon Fītinghofa augstprātīgā un nežēlīgā izturēšanās pret muižas ļaudīm, zemniekiem un vietējo inteliģenci. Rezultātā 1902.gada rudenī Fītinghofa muižu ēkās sākās ugunsgrēki.

1905.-1907.gada revolūcijā notika tautas sapulces, baznīcas demonstrācijas.

Savukārt barona Fītinghofa paspārnē Alūksnes Jaunās pils pagrabos darbojās soda ekspedīcija. Pirms Pirmā pasaules kara Alūksnē darbojās trikotāžas fabrika, vilnas un linu vērptuve, kokzāģētava, dzirnavas, ķieģeļu un kaļķu ceplis u.c.

Latvijas Brīvības cīņas. Pirmās neatkarīgās Latvijas laiks

Pirmā pasaules kara laikā Alūksne bija piefrontes pilsēta, kurā bieži notika zirgu un lauksaimniecības produktu rekvizīcijas, paaugstināja pārtikas produktu cenas. 1918.gada decembrī Alūksnē nodibinājās lielinieku vara. Latvijas Brīvības cīņu laikā (1918-1920) Alūksnē un tās apkārtnē notika Latvijas armijas vienību cīņas ar sarkanarmiešu karaspēka daļām, kā arī ar lielinieku bandām. 1919.gada maijā Valmieras kājnieku pulks kopā ar igauņu karaspēku atbrīvoja Alūksni. Alūksnes atbrīvošanā piedalījās arī somi.

Somu brīvprātīgie Latvijas Brīvības cīņās – tas ir atsevišķs stāsts. Lai palīdzētu Igauniju atbrīvot no lieliniekiem, 1918.gada novembrī izveidots ap 2000 somu brīvprātīgo pulks, kurš kopā igauņu partizānu bataljonu atbrīvoja Valku. Šajās cīņās krita 40 somu karavīri, ievainoti 90. Pretēji Igaunijas armijas virspavēlnieka plāniem, somi pēc savas iniciatīvas atbrīvoja arī Alūksni. Par nepaklausību vienība nosūtīta rezervē. Ārpus Alūksnes, Bejā atrodas lielākie somu karavīru brāļu kapi Latvijā. 1999.gadā Alūksnē pie Jaunās pils un Bejas pamatskolas atklātas piemiņas plāksnes

kritušajiem somu karavīriem.

Latvijas brīvvalsts laikā lielākais rūpnieciskais uzņēmums līdz Otrajam pasaules karam bija Roberta Šlosa tvaika dzirnavas ar vilnas un linu vērptuvi, un šeit strādāja 66 strādnieki. Dzirnavas apgādāja Alūksni ar elektrību, to sastāvā darbojās arī gateris. 1920.gadā, kad iedzīvotāju skaits sasniedza 2000, Alūksne ieguva pilsētas tiesības un bija lielākā Valkas apriņķa pilsēta un svarīgs Malienas ekonomiskās, kultūras un sabiedriskās dzīves centrs. Kopš 1920.gada janvāra Alūksnes Jaunajā pilī atradās 7.Siguldas kājnieku pulks, un 1935.gadā Alūksne raksturota ka „dzīva tirdzniecības pilsēta ar garnizonu.” Pulka karavīri rūpējušies par Pils parku, gādājot par tīrību, soliņu iekārtošanu, celiņu labošanu un jaunu celiņu ierīkošanu. Vasarās pulka orķestris vairākas reizes nedēļā parkā rīkojis bezmaksas koncertus.

Laiks pēc 1940.gada 17.jūnija

1940.gada 17.jūnijā, kad PSRS okupēja Latviju, nometnē pie Alūksnes izvietojās okupācijas karaspēks. Tai pašā vasarā Alūksni piemeklēja ugunsnelaime. Izdega viss Alūksnes centrs – veikalu kvartāls Pils ielas un tai piegulošo ielu rajonā. Nodega ap 100 ēkas. Bija arī cilvēku upuri, bez pajumtes palika 650 alūksniešu. Ugunsgrēka dzēšanā piedalījās Alūksnes un tuvākās apkārtnes ugunsdzēsēji, vietējā garnizona karaspēka daļas un arī Padomju armijas karavīri. Otrā pasaules karā

Alūksne cieta samērā maz, bet ļoti stipri tika izpostītas Liepnas, Pededzes, Meijera un Gaujienas ciemu teritorijas, kas ietilpa frontes līnijas zonā. PSRS karaspēks pilsētā atkal ienāca 1944.gada 19.augustā. Pēc kara Alūksne attīstījās kā tipiska provinces pilsēta.

Pēc neatkarības atgūšanas

Tagad Alūksni Latvijā un ārpus tās robežām atpazīst ar Alūksnes ezeru, Tempļa kalnu, Pilssalu, Mazbānīti, E.Glika Bībeles muzeju un viņa stādītiem ozoliem. Starptautisku festivālu statuss ir Glika dienām, Starptautiskajam garīgās mūzikas festivālam, deju festivālam “Krustami dejojami”, pasaulē zina arī Alūksnes kapu svētkus u.c. pasākumus.