Senatne. Livonijas laiks

Pilsētas centrā slejas viens no septiņiem pakalniem – 15 m augstais Rēzeknes pilskalns, ap kuru plašu loku apliec Rēzeknes upe. Šeit redzamas vācu mūra pils paliekas un paveras plašs skats uz pilsētu, kuras panorāmā īpaši izceļas Jēzus Sirds katoļu baznīcas torņi. Pats pilskalns bija apdzīvots jau 1.gadu tūkstotī pirms mūsu ēras, bet 9.-13.gadsimtā te slējās nocietināta latgaļu pils pie senā Lietuvas – Pleskavas tranzītceļa. Blakus pilij atradās senpilsēta, par ko liecina kapulauks upes kreisajā krastā pie Vilhelma Purvīša ielas (gleznotājam V.Purvītim ļoti patika gleznot Rēzeknes līkumotās ieliņas). Vēstures avotos Rēzekne pirmo reizi minēta 1285.gadā, kad nopostītās latgaļu pils vietā Livonijas ordenis no 1263. līdz 1324.gadam uzcēla mūra pili, sauktu Rositten. Pilī dzīvoja ordeņa iecelts fogts, pakļauts Daugavpils komturam. Pils fogts sākumā bija arī vēlākais ordeņa mestrs Valters fon Pletenbergs.

Par Rēzeknes vārda rašanos stāsta kāda leģenda: vietā, kur tagad pilsēta, 1281.gadā notikusi liela asiņaina kauja, tādēļ to nosaukuši par Griezeni jeb krieviski Rezņica.

Rēzekne kļuva par Livonijas austrumu pierobežas centru, un pie Rēzeknes pils tagadējās Dārza ielas rajonā izveidojās viduslaiku pilsētiņa ar divām ķieģeļu baznīcām – vienu pils kalnā bruņinieku ordeņa locekļiem un otru pilsētas draudzei. Dzīve

pierobežā gan bija nemierīga, Rēzekne un apkārtējais apvidus bija ilgstošu cīņu arēna. 14.gadsimtā Livonijas ordenis karoja ar Lietuvu. Pēc kara 1338.gadā Latgale uz austrumiem no Aiviekstes kādu laiku bija neitrāls novads, kurā uzplauka amatniecība un tirdzniecība, un Rēzekne bija šā novada centrs. Drīz Rēzekne no jauna iekļuva karos. 14.-15.gadsimtā ordenis karoja gan ar Pleskavu, gan Lietuvu. Arī 16.gadsimtā noritēja vairāki kari starp Livonijas ordeni, Poliju un Krieviju. Livonijas kara laikā, 1577.gadā Ivana Bargā karaspēks izpostīja Latgali, ieņēma arī Rēzeknes pili, nojauca baznīcu, izpostīja ciemu un iedzīvotājus aizveda gūstā.

Polijas pakļautībā

1582.gadā pēc Polijas un Krievijas pamiera noslēgšanas Latgale nonāca Polijas - Lietuvas pakļautībā un ietilpa Pārdaugavas hercogistes sastāvā. Pils pēc Livonijas kara daļēji sabruka. Rēzeknes apmetnē 1590.gadā bijušas tikai 14 mājas. Turpmākie kari to izpostīja vēl vairāk. 17.gadsimta poļu – zviedru cīņās tā nokļuva gan poļu, gan zviedru, gan krievu rokās. Šai laikā zviedri vēl nojauca Rēzeknes pils nocietinājumus, kas vairs netika atjaunoti.

Pēc Olivas miera līguma 1660.gadā Latgali pievienoja Polijai. Karos izpostīto Rēzekni, toreiz Režicu, tikai 1765.gadā atkal sāka dēvēt par miestu, kas atradās Rēzeknes stārasta barona Frīdriha Korfa īpašumā. Tajā laikā šeit bija 15 koka nami,

tirgus laukums, ūdensdzirnavas un krogs. Rēzekne, tāpat kā visa Latgale, atradās katoliskās Polijas pakļautībā kā attāla Varšavas province. 17.gadsimtā no Polijas ieradās jezuīti un izdeva katķismus, lūgšanu grāmatas latgaliešu valodā, tā nostiprinādami katoļticību.

Krievijas impērijas laiks

Pēc Ziemeļu kara novājinātās Polijas teritoriju 1772.gadā sadalīja Krievija, Prūsija un Austrija. Rezultātā Latgali pievienoja Krievijai. Pēc gada Krievijas ķeizariene Katrīna II Rēzeknei piešķīra pilsētas tiesības, 1781.gadā - no Polockas aizņemtu ģerboni ar divgalvainu ērgli un jātnieku, un tā kļuva par Pleskavas, vēlāk Vitebskas guberņas apriņķa pilsētu. Te apmetās ierēdņi, iekārtoja dažādas iestādes. Attīstījās amatniecība un tirdzniecība. Rēzekni šķērsoja svarīgs sauszemes ceļš Ludza – Rēzekne – Varakļāni – Krustpils, pa kuru pieveda preces no Latgales un Krievijas guberņām. 1778.gadā Katrīna II apstiprināja pilsētas apbūves plānu, un sākās rosīga celtniecība.

Pilsētai jaunus attīstības impulsus deva 1836.gadā izbūvēta Pēterburgas – Varšavas šoseja (tag. Atbrīvošanas aleja), 1860.gadā Pēterburgas – Varšavas un 1904.gadā Ventspils – Ribinskas dzelzceļa līnijas. Rēzekne kļuva par lielu dzelzceļa līniju un sauszemes ceļu krustojumu. Ērtās satiksmes un gleznainās apkārtnes dēļ

Rēzekne kļuva īpaši iecienīta Pēterburgas atpūtnieku vidū. 1846.gadā Rēzekni apmeklēja Krievijas imperators Nikolajs I. Savukārt daudzi rēzeknieši devās peļņā uz Pēterburgu un citām pilsētām. 1861.gadā Latgalē atcēla dzimtbūšanu – gandrīz pusgadsimtu vēlāk nekā citos Latvijas novados. Diemžēl sekoja jauns trieciens latgaliešu kultūrai – Latgalē 40 gadus bija aizliegtas grāmatas un avīzes latgaliešu valodā. Tās Prūsijā iespieda un kā kontrabandu ieveda ebreji. Par Latgales garīgo centru kļuva baznīca, kura šīs grāmatas centās nelegāli izplatīt. Tieši šai laikā parādījās Latgales atmodas sākums, kad dzīvoja un par latgaliešu nacionālo pašapziņu cīnījās Pīters Miglinīks (1850 – 1883).

1904.gadā atcēla latgaļu drukas aizliegumu. Vispārējos 1905.gada janvāra un februāra nemieros arī Rēzeknē un apkārtnē notika strādnieku streiki, zemnieku nemieri. Decembrī ar nemierniekiem izrēķinājās soda eksepdīcija – kājnieku bataljons un dragūnu eskadroni ar artilēriju. Par spilgtāko šā perioda Latgales atmodas darbinieku min netālu no Rēzeknes, Sakstagala pagastā „Kolnasātu“ mājās dzimušo garīdznieku, valstsvīru Franci Trasunu (1864 – 1926), kurš aizstāvēja latviešu vienotības ideju, faktiski izteica domu par visu Latvijas novadu apvienošanu vienā brīvā, neatkarīgā, demokrātiskā Latvijas valstī.

Pirmā pasaules kara priekšvakarā Rēzeknē dzīvoja ap 23 000 iedzīvotāju,

darbojās 16 rūpniecības uzņēmumi, ap 400 mazi veikaliņi un daudz sīki amatnieki. Iedzīvotāju nacionālais sastāvs bija raibs – poļi, krievi, baltkrievi, latvieši, taču pilsētā toni noteica ebreji, kuru skaits 20.gadsimta sākumā sasniedza 60 %. Ebreju garīgajām vajadzībām vien Rēzeknē darbojās 11 sinagogas. Otra lielākā iedzīvotāju grupa bija krievi, latvieši tikai 7,7 %. Līdz Latvijas Brīvvalsts laikam ebreju skaits samazinājās uz pusi, strauji palielinājās latviešu skaits.

Pirmā pasaules kara un Brīvības cīņu gadi

1915.gada vasarā frontes līnija gāja gar Daugavu, sašķeļot Latviju divās daļās. Kurzemi un Zemgali okupēja vācieši, Latgali un Vidzemi – krievi. Rēzeknē apmetās ļoti daudz bēgļu no Kurzemes, Lietuvas, Polijas. Bet Krievijā turpinājās impēriju satricinoši notikumi, Latgalē kara virpulī konkretizējās jau 1905.gadā radusies ideja par atkalapvienošanos ar pārējo Latvijas teritoriju un savas valsts veidošanu. 1917.gada maijā Rēzeknē notika Franča Trasuna vadīts Latgales Apvienošanās kongress. Nākamais Latgales pārstāvju kongress notika 1917.gada decembrī, arī Rēzeknē. Abos kongresos tika apspriests Latgales stāvoklis un attiecības ar citiem Latvijas novadiem, atbalstīti F.Trasuna priekšlikumi pievienot Latgali pārējai Latvijai, atzīt latviešu valodu par kopīgu valodu. Kā trimdā rakstīja valodnieks un vēsturnieks Miķelis Bukšs monogrāfijā „Latgaļu atmūda” (1976), Latgales kultūras atmoda,

izvērtusies 20.gadsimta sākumā pēc drukas aizlieguma atcelšanas, galarezultātā pārauga politiskajā atmodā.

Taču pilnīga Latgales apvienošana ar citiem novadiem notika tikai Brīvības cīņu laikā 1920.gada janvārī. 1918.gadā visu Latvijas teritoriju bija okupējuši vācieši un 9.novembrī Vācijā notika revolūcija, 18.novembrī Rīgā tika proklamēta brīva Latvijas valsts, kurā iekļauti visi novadi – Kurzeme, Vidzeme, Latgale. 1919.gadā Latgali, Vidzemi, lielāko daļu Kurzemi ieņēma lielinieki. Brīvības cīņu laikā tika izveidota Latvijas armija.

Lai atbrīvotu Latgali, Latvijas valdība slēdza līgumu ar Poliju par kopīgu cīņu pret lieliniekiem. 1920.gada 3.janvārī apvienotais latviešu un poļu karaspēks pārgāja uzbrukumā visā Latgales frontē un atbrīvoja Daugavpili. Politisku apsvērumu dēļ latviešu karaspēka virspavēlniecība Rēzeknes atbrīvošanā atteicās no poļu piedāvātās palīdzības, un Rēzekni 21.janvārī atbrīvoja tikai Latvijas armija kopā ar Vācu zemessargu vienību. Līdz 26.janvārim Latvijas armija sasniedza valsts austrumu robežu. 1920.gada 11.augustā Padomju Krievija ar Latviju noslēdza miera līgumu un atteicās no pretenzijām uz Latgali.

Neatkarīgās Latvijas laiks

Tajā laikā Latgales situācija faktiski bija dramatiska arī tādēļ, ka pārējā Latvija uz Vitebskas guberņas nomalē esošo Latgali raudzījās kā uz pārsteigumiem bagātu, skaistu, bet pilnīgi svešu zemi. Parādījās teiciens, ka ceļš no Rīgas līdz Rēzeknei ir garāks nekā no Rēzeknes līdz Rīgai. Šis stereotips pastāv vēl joprojām. Arī Franča Trasuna aizstāvētās idejas par Latgali kā Latvijas sastāvdaļu sākumā šķita dumpinieciskas un apšaubāmas. Trasunam un citiem viņa domubiedriem latgaliešiem nācās sīvi lauzties cauri Rīgas tautiešu pretestības un vienaldzības mūrim. Tiem bija vienaldzīga ne tikai Latgales administratīvā nošķirtība, arī pārkrievošana skolās un iestādēs, forsētā pareizticības propaganda, latīņu drukas aizliegums Lietuvā un Latgalē, poļu garīdznieku un muižnieku kundzība. Krievijas impērijas katoļu baznīcā vadošā loma bija poļu garīdzniecībai, un šo statusu poļi centās saglabāt arī brīvajā Latvijā. Poļu muižnieki ienīda Saeimā ievēlēto deputātu Trasunu kā vienu no zemes reformas aizstāvjiem, kas atņēma tiem īpašumus. Latviešu katoļiem nebija viegli atbrīvoties arī no poļu garīdznieku aizbildnības. 20.gs. 20.gados veiktā zemes reforma visā Latvijas teritorijā nebija vienlīdzīga. Francis Trasuns bija par to, lai arī latgaliešiem piešķirtu vairāk zemes. Tas tika izdarīts tikai daļēji, un ļoti daudzi vīlušies latgalieši izceļoja uz Sibīriju.

Latvijas prezidents Kārlis Ulmanis centās ebrejiski krievisko Rēzekni padarīt par latvisku pilsētu. 1936.gadā te bija jau 18 mācību iestādes, to skaitā arī Valsts Skolotāju institūts, Latgales Tautas universitāte, Rēzeknes Tautas konservatorija, kā arī sešas bibliotēkas, izveidojās profesionāls Rēzeknes teātris. Tāpat kā Daugavpilī, arī Rēzeknē uzcēla t.s. Vienības namu – Rēzeknes Tautas pili. 1939.gada septembrī, kad jau bija sācies Otrais pasaules karš, atklāja Latgales Atbrīvošanas pieminekli „Vienoti Latvijai”, tautā sauktu „Latgales Māra”. Latvijas valstij bija atlicis dzīvot tikai pusgads, bet K.Ulmanis deklarēja, ka kara nebūs.

Otrā pasaules kara gadi

Rēzeknei ļoti postošs bija Otrais pasaules karš. 1940.gada jūnijā Rēzeknē ienāca PSRS karaspēks, pēc gada – vācu okupācijas armija. Pilsētas nomalē vācieši iekārtoja karagūstekņu nometni, tajā tika ieslodzīti arī daudzi civiliedzīvotāji. Netālu no Rēzeknes Audriņu ciemā 1941.gada beigās ilgāku laiku patvērumu bija raduši hitleriešu vajāti pieci ievainoti padomju karagūstekņi. 1942.gada 2.janvārī pēc vācu okupācijas varas iestāžu rīkojuma par karagūstekņu slēpšanu un partizānu atbalstīšanu nodedzināja Audriņu 42 mājas un saimniecības ēkas, 3.janvāra naktī Ančupānu kalnos nošāva 170 Audriņu ciema iedzīvotājus. 4.janvārī 30 Audriņu vīriešus, arī kādu 12-gadīgu pionieri, publiski nošāva Rēzeknes tirgus laukumā.

Audriņu ciema traģēdija tika pieminēta arī starptautiskajā Nirnbergas prāvā.

Rēzeknes rajonā fašisti noslepkavoja apmēram 15 tūkstošus mierīgo iedzīvotāju. Ančupānu kalnainie meži bija viena no lielākajām masveida slepkavību vietām vācu okupētajā Latvijā, šeit apbedīti vairāk kā 8 tūkstoši upuri. 1944.gada jūlijā ar kaujām cauri Rēzeknei atkal izgāja PSRS karaspēks, padomju kara aviācija nesaudzīgi bombardēja Rēzeknes dzelzceļa mezglu, iznīcinot ap divām trešdaļām pilsētas ēku. Daļa vēsturisko celtņu saglabājusies vienā no vecākajām Rēzeknes ielām – Latgales ielā. Piemēram, saglabājusies pilsētas senākā aptieka „Ērgļa aptieka” Latgales ielā 41, būvēta 1882.gadā, arī divstāvu māja Latgales ielā 28, kas tagad ir Rēzeknes vecticībnieku kapu draudzes īpašums.

Rēzekne tagad. Latgales keramikas centrs

Pēckara gados Rēzekne kļuva par piekto lielāko Latvijas rūpniecības centru. Tagad pilsēta attīstās kā Austrumlatvijas kultūras un izglītības centrs, un šeit darbojas Latgales televīzija, Rēzeknes augstskola, sešu dažādu konfesiju dievnami.

Rēzeknes apkārtnes pauguri dāsni dāvā mālu, kas Rēzeknes keramiķu rokās pārvēršas par izslavētajiem Latgales keramikas svečturiem un traukiem. Šīs tradīcijām bagātās Latgales keramikas sākumi meklējami auklas keramikas kultūrā 2.gadu

tūkstotī pirms mūsu ēras. 10.gadsimtā tika izgudrota podnieka virpa, 15.gadsimtā sāka pielietot glazūru. Gadsimtiem ilgi attīstot savdabīgu keramikas izstrādājumu stilu, 20.gs. 70.gados Rēzekne un tās apkārtne izveidojās par Latgales keramikas centru.