Cēsis – Vidzemes sirds, Vidzemes pērle. Šie apzīmējumi 800-gadīgajai pilsētai doti jau sen. Cēsis mēdz dēvēt par otro Latvijas galvaspilsētu. Starp Vidzemes lielākajām pilsētām Cēsis izceļas ar atrašanos Vidzemes vidienē – pakalnos un piegulošajā Gaujas senlejas posmā, ar šaurajām, bruģētajām ieliņām, kādreiz varenāko viduslaiku pili Baltijā - Cēsu Livonijas ordeņa pilsdrupām un diviem brīnišķīgiem Pils un Maija parkiem, ar pilsētas augstāko punktu – Svētā Jāņa baznīcu... Skaista pilsēta ar trauksmainu likteni.

1198.gadā bīskaps Alberts panāca, ka pāvests Inokentijs III izsludina krusta karu pret „pagāniem” Austrumbaltijā. Sapulcinājis krustnešus, Alberts 1200.gada vasarā ar 23 kuģiem devās pakļaut Daugavas lībiešus. 1201.gadā nodibināja Rīgas pilsētu, nometināja vācu kolonistus un pārvērta Rīgu par galveno atbalsta punktu Baltijas iekarošanai. 1202.gadā nodibināts Zobenbrāļu ordenis, un par bruņinieku galveno atbalsta punktu militārajās akcijās un zemes pārvaldē vēlāk kļuva Cēsis.

Senatne. Livonijas laiks

Pirmo reizi Cēsu novads minēts Latviešu Indriķa hronikā, aprakstot 1206.gada notikumus, tādēļ šo gadu pieņemts uzskatīt par Cēsu pilsētas dibināšanas gadu. Bet Cēsu apvidus apdzīvots jau 1.gadu tūkstotī p.m.ē. Šeit blīvi izvietoti pilskalni, svētvietas un senkapi. Par senču materiālās kultūras līmeni liecina vietējās izcelsmes

darinājumi no bronzas, dzelzs un dzintara. Gaujas upi zināja gan vikingi, gan senkrievi, tādēļ arheoloģiskajos izrakumos atrastas tālu zemju monētas, rotas lietas, darba rīki un ieroči.

Cēsu pilsēta radusies vietā, kur 11.gadsimtā apmetās maza Ziemeļkurzemes lībiešu cilts – vendi, kurus no Ventas grīvas padzina kurši. Kādu laiku vendi dzīvoja Senajā kalnā pie Rīgas, bet arī no šejienes kurši viņus padzina. Vendi pārcēlās uz Vidzemi, un daļa no viņiem apmetās starp latgaļu Tālavas un lībiešu Idumejas novada zemēm un uzcēla koka pili tagadējā Riekstu kalnā, bet uz DR no pilskalna izveidojās apmetne, tag. Cēsu dzelzceļa stacijas apkaimē atradusies vendu kapsēta.

Sākumā viņu pils atradās Autīnes pils pakļautībā, bet pamazām, pateicoties savam stratēģiskajam stāvoklim, tirdzniecības ceļu krustpunktam un Gaujas pārceltuvju tuvumam, kļuva par galveno visā novadā. 1206.gadā pie vendiem ieradās katoļu misionārs priesteris Daniels, un vendi pieņēma kristīgo ticību. 1207.gada beigās iekarotās lībiešu zemes savā starpā sadalīja Rīgas bīskaps un Zobenbrāļu ordenis: Gaujas labā krasta novadus ieguva bīskaps, bet upes kreisajā krastā Siguldu un Cēsis – ordenis. Vietējās latgaļu un lībiešu ciltis arī šeit vajāja vendus, tādēļ viņi atbalstīja vācu bruņinieku ienākšanu Cēsīs, un vismaz līdz 1210.gadam kopā ar tiem dzīvoja Riekstu kalnā. Kā vēstīts Atskaņu hronikā, ordeņa mestra Venno vadībā

vendu pili nostiprināja ar mūra aizsargsienu. Vendi kļuva par vācu uzticamākajiem sabiedrotajiem Vidzemē – viņi ne tikai palīdzēja vāciešiem nostiprināties Cēsīs, bet arī atbalstīja viņu 12 gadu ilgās nežēlīgās cīņas pret igauņiem un krieviem. Par to ordenis vēlāk vendiem izlēņoja vairākus apbūves gabalus Cēsu pils tuvumā, tos atbrīvojot no nodevām, kā arī atļāva turēt Cēsu Sv.Jāņa baznīcā savu zvanu. Domā, ka vendi uzskatāmi par vēlāko Cēsu lībiešu priekštečiem.

Cēsu lībieši Cēsu un Livonijas vēsturē ieņēma unikālu vietu. Viņi 14.gadsimtā bija zemnieki pilsētas apkaimē, bet pilsētā tiem piederēja vairāki gruntsgabali. Viņi bija piederīgi Sv.Jāņa baznīcas vācu draudzei, kamēr pārējie „nevāci” piederēja Sv.Katrīnas draudzei. Lībiešu īpašais stāvoklis likvidēts tikai 18.gs.beigās. 19.gs. 1.pusē dzīvoja un darbojās izcils latviešu amatnieks Mārcis Sārums (1799-1859), kurš sevi dēvēja par pēdējo Cēsu lībieti.

Vendu vārds arī devis pilsētai agrāko vācisko nosaukumu „Wenden”. Citās valodās Cēsu nosaukums lietots: latīņu – Venden, krievu – Kes, poļu – Kies, igauņu – Vōnnu, franču – Vinde. Ir arī versija, ka Cēsu vārds cēlies no somugru „Kesti” – „viņpus”, ar nozīmi „viņpus Gaujai”. Gaujas labajā krastā dzīvojošie lībieši kreiso krastu, kurā mituši latgaļi, saukuši par „Ces” jeb „tā puse”.

Sapratuši šīs vietas ģeogrāfisko nozīmi, 1207.-1209.g. vācu bruņinieki paugurā iepretim vendu pilskalnam sāka mūra pils celtniecību, kas turpinājās 30 gadus – pirmo ordeņa nocietinājumu ārpus Rīgas. (Par pils celšanas sākuma laiku tiek minēts arī aptuveni 1213.gads.) Tolaik pilsēta veidojās pils dienvidrietumu pusē - tur, kur tagad Līvu, Lielā Katrīnas un Mazā Katrīnas iela saglabājušās kā vecākās Cēsu ielas. Šo vietu dēvēja par Līvu galu. Līvu ielas sākumā izveidojās pirmais pilsētas tirgus laukums ar rātsnamu un baznīcu. Pēc sakāves Saules kaujā Zobenbrāļu ordenis 1237.gadā pievienots Prūsijā valdošajam Vācu ordenim, un tika nodibināts Vācu ordeņa atzars Baltijā – Livonijas ordenis. Tā pirmais mestrs Balkes Hermanis par savu rezidenci izvēlējās jaunuzcelto Cēsu pili. Pilsēta kļuva par Livonijas ordeņa zemju pārvaldes centru līdz pat 1561.gadam.

Atskaņu hronikā 1279.gadā parādās apraksts par seno latgaļu karogu. Hronikā stāstīts par Cēsu kopu – simts cēsiniekiem, kuri pievienojušies Livonijas ordeņa maršala Gerharda sapulcētajam vācu karaspēkam, lai piedalītos kaujās pret zemgaļu vadoni Nameisi. Cēsu kopas karogs „pēc cēsinieku paražas” bijis sarkans ar baltu svītru – nākamās Latvijas valsts karoga krāsas.

Laikā no 13.gs.beigām līdz 14.gs. 2.pusei Cēsu pilsēta veidojās pēc Ziemeļvācijas pilsētu parauga, kurās centrā atradās tirgus laukums, galvenā baznīca

un rātsnams. Cēsu pilij piegulošā ciemata teritorija paplašinājās virzienā uz austrumiem no Līvu gala – uzcēla Sv.Jāņa baznīcu, pie kuras ierīkoja lielāku tirgus laukumu (tag.Rožu laukums) un uzcēla jaunu rātsnamu (nodega 1748.gadā).

Livonijas ordeņvalsts laikmets bija arī Cēsu augstākā uzplaukuma laiks. 14.-16.gadsimtā Cēsis pazina tālu ārpus Livonijas robežām. Notika rosīga tirdzniecība starp Rietumeiropas tirgotājiem, kas ieveda galvenokārt sāli un siļķes, un krievu vaska un kažokādu tirgotājiem. Mestra Valtera fon Pletenberga laikā (1494-1535) Cēsu pils un pilsēta bija visu plašo ordeņa zemju centrā, kas stiepās no Klaipēdas līdz Narvai. Pilsēta kļuva par Hanzas savienības locekli, bet 15.-16.gadsimtā te darbojās arī starptautiskā Melngalvju biedrība. Šeit vairākkārt sasauktas Baltijas Hanzas pilsētu apspriedes, notika Livonijas landtāgi. Kā citās lielajās Livonijas pilsētās, arī Cēsīs viduslaikos pastāvēja Lielā un Mazā ģilde.

Pilsētu apjoza 6-7 m augsts dolomītakmeņu nocietinājumu mūris ar astoņiem torņiem un četriem vārtiem – Raunas, Rīgas, Ūdens un Katrīnas. 1535.gadā Cēsīs bijušas apm. 1000 mājas, darbojušās vairākas baznīcas – Sv. Jāņa, Sv.Katrīnas, Pareizticīgo baznīcas, Sv.Jura kapela, ordeņpils kapela. Jau ordeņa mestra Bernta fon der Borha laikā (1471-1483) 1472.gadā pilsētā ierīkoja naudas kaltuvi – ceturto Livonijā (blakus Rīgai, Tallinai un Tērbatai). Šajā kaltuvē kala šiliņus, feniņus, vēlāk

mestra Pletenberga laikā arī zelta monētas – dālderus. 1548.gadā Cēsīs notika pirmā raganu prāva Livonijā.

Izglītībai Livonijas ordeņa valsts laikā netika pievērsta īpaša uzmanība. Viduslaiku Cēsu landtāgos gan runāts par universitātes dibināšanu Livonijā, bet tam vienmēr pietrūka līdzekļu.

16.gs. 20.gados arī katoļu Sv.Jāņa baznīca pārdzīvoja t.s. Reformācijas kustības izraisītos svētbilžu grautiņus. Reformācijai izvēršoties plašumā, Livonijas ordeņa mestrs V.fon Pletenbergs izvēlējās mērenu pozīciju, jo apzinājās, ka apturēt luterānisma izplatību nav viņa spēkos. Viņš jau 1524.gadā atļāva ticības brīvību, vēlāk 1554. gadā arī Livonijas landtāgs pasludināja tiesības katram turēties pie savas reliģijas.

16.-17.gs. kari. Poļu un zviedru laiki

16.gs.2.pusē pilsētas tālāko attīstību pārtrauca Livonijas karš (1558-1583), un 1561.gadā Cēsu pilī nostiprinājās poļu-lietuviešu garnizons. Savas intereses Livonijā un Cēsīs izrādīja Dānijas princis Magnuss. 1577.gadā pilsētu ieņēma Maskavas cara Ivana Bargā karaspēks, kas izpostīja un izlaupīja pilsētu un pili. Stāsta, ka Ivans Bargais esot bombardējis pilsētu piecas diennaktis un izvietojis savus lielgabalus

četrās skanstīs – Zvirbuļkalnā, Pubuliņos, Glūdas kalnā un Valmieras ceļa pusē. Pēc cara karaspēka postījumiem Cēsis ilgi neatkopās. Kara rezultātā pilsēta nonāca Polijas un Lietuvas valsts Žečpospoļitas pārvaldē. Tika izveidota Cēsu vojevodiste no igauņu robežām līdz pat Daugavai. Pilsētas mūrus un pili atjaunoja, bet Cēsu Sv.Jāņa baznīca kļuva par katoļu katedrāli, kas bija jaunizveidotās Cēsu bīskapijas galvenā baznīca.

Poļu-zviedru kara laikā (1600-1629) Cēsis vairākkārt krita gan zviedru, gan poļu rokās, līdz virsroku 1626.gadā guva zviedri. Jau 1622.gadā zviedru karalis Gustavs II Ādolfs piešķīra valsts kancleram grāfam Akselam Uksenšernam bijušās Cēsu bīskapijas muižas, bet 1627.gadā – arī pašu Cēsu pilsētu. „Zviedru laiki” (1629-1721) nodrošināja zināmu drošību, taču nenesa Cēsīm ekonomisku uzplaukumu, jo jaunais īpašnieks nevis rūpējās par pilsētu, bet piesavinājās namnieku īpašumus, sabiedriskās ēkas un pilsētas nekustamos īpašumus ārpus mūriem. Cēsis zaudēja savu nozīmi un kļuva par klusu, mierīgu pilsētiņu Vidzemes vidienē. Pie tam 17.gadsimtā Cēsis bieži cieta ugunsgrēkos – 1640., 1665., 1671. un 1686.gadā. Uksenšernu dzimtas īpašumā Cēsis bija līdz 1681.gadam.

17.gs. sākumā Cēsīs strādāja katoļu kontrreformācijas darbinieki Erdmanis Tolgsdorfs – pirmās līdz mūsdienām saglabājušās iespiestās latviešu grāmatas –

Pētera Kanīzija katoļu katķisma tulkotājs un Valmierā dzimušais Georgs Elgers – pirmās latviešu katoļu dziesmu grāmatas autors. 1665.gadā Cēsīs uzcelta pirmā publiskā slimnīca.

Ziemeļu karš. Krievijas impērijas laiks

Nākamais trieciens bija Ziemeļu karš (1700-1721), kad Cēsis postīja sakšu, zviedru un īpaši krievu karaspēki, kā arī 1710.gada mēra epidēmija, kad aizgāja bojā gandrīz visi Cēsu iedzīvotāji. Dzīvi bija palikuši tikai 17 pilsoņi. 1714.gadā no Maskavas sāka atgriezties gūstekņi, papildinot iedzīvotāju skaitu tukšajās Cēsīs. Kara rezultātā Igauniju un Vidzemi, arī Cēsis, pievienoja Krievijai. Pils un pilsētas mūri vairs netika atjaunoti.

1730.gadā Cēsu pils kļuva par grāfa Bīrona īpašumu. Par Kurzemes hercogu viņš kļuva tikai pēc septiņiem gadiem. 1747.gadā Krievijas ķeizariene Elizabete I uzdāvināja Krievijas valsts kancleram grāfam Aleksandram Bestuževam-Rjuminam Cēsu pils muižu. Dāvinājuma aktā Cēsu pilsēta nebija minēta, taču grāfs uzskatīja, ka tā arī ir viņa īpašums. 1748.gada 3.augustā pusstundas laikā nodega praktiski visa pilsēta, saglabājās tikai dažas mājas pie Katrīnas vārtiem. Liesmas iznīcināja arī Sv.Jāņa baznīcu un seno rātsnamu ar pilsētas arhīvu. Pēc ugunsgrēka Bestuževs-Rjumins neļāva atjaunot nodegušās ēkas, bet labību, alu un degvīnu ļāva pirkt tikai no

viņa par augstām cenām. Kad pilsētnieki pretojās, viņš lika ielas uzart un apsēt ar auzām un piedraudēja ar nāvessodu, ja kāds tām ķersies klāt. Dažiem iedzīvotājiem gan grāfs uz ļoti smagiem noteikumiem atļāva atjaunot dzīvojamās mājas. 1749.gadā gan viņš uzdāvināja Sv.Jāņa baznīcai jaunu zvanu. Cēsiniekus neapmierināja pilsmuižas īpašnieka darbība un sākās 35 gadus ilga tiesāšanās, kas Cēsu pilsētai labvēlīgi beidzās tikai pēc kanclera krišanas nežēlastībā.

1755.gadā A.Bestuževs-Rjumins Cēsu pilsmuižu pārdeva angļu konsulam Pēterburgā – baronam G.J.Volfam. Volfu dzimtai pilsmuiža piederēja līdz 1777.gadam. Pa šo laiku pilsēta ar 600 iedzīvotājiem pamazām sāka atdzimt, tomēr vēl bija maza un nabadzīga. Vismaz tirdzniecību pilsētā atdzīvināja tas, ka ķeizariene Katrīna II 1762.gadā atjaunoja Cēsu vecās neatkarīgās pilsētas tiesības. Barons Karls (Kārlis) Ādams fon Volfs pret Cēsu apkaimes zemniekiem izturējās varmācīgi, un 1776.gadā zemnieki iesniedza sūdzību Krievijas troņmantniekam Pāvilam, kurš pirms diviem gadiem bija apmeklējis Cēsis. Troņmantnieks pavēlēja sūdzību izskatīt. Diemžēl šo lietu izskatīja pats barons Volfs un 60 zemniekus trīs svētdienas pēra pie Sv.Jāņa baznīcas. Tomēr, nejuzdamies vairs drošībā, Volfs 1777.gadā pārdeva Cēsu pilsmuižu majoram grāfam Kārlim Eberhardam fon Zīversam (Karlam Eberhardtam fon Zīversam) par 96 000 dālderiem. Jaunais muižas īpašnieks, izmantojot vecās Cēsu pils drupas, uz to austrumu korpusa bāzes 1778.gadā uzcēla Cēsu Jauno pili, vēlāk

iekārtoja Pils parku. Zīversu dzimtai Cēsu pilsmuiža piederēja līdz pat Latvijas agrārreformai 1920.gadā.

1785.gadā pēc administratīvās reformas Cēsis kļuva par apriņķa centru ar 1035 iedzīvotājiem, apmēram 100 ēkām, ar apriņķa pārvaldi saistītām iestādēm, ar 13 veikaliem, skolām, slimnīcu, tiesu. Tirdzniecības jomā preču apmaiņa notika arī ar Gaujas strūgu palīdzību. Jauni apbūves noteikumi noteica, ka pilsētā jālikvidē visi lubu un salmu jumti un mājas jāapjumj ar kārniņiem.

1795.gadā Cēsīs kā mājskolotājs grāfu Zīversu ģimenē neilgu laiku strādāja franču izcelsmes zinātnieks un humānists ar Eiropas slavu – Georgs Fridrihs Parrots (1767-1852), vēlākais Tērbatas universitātes pirmais rektors. Viņš sarakstīja brošūru par Vidzemes saimniecisko attīstību, kā arī piedalījās Baltijas zemnieku likumu izstrādē un dzimtbūšanas atcelšanā. Parrota draudzība ar ķeizaru Aleksandru I ļāva novērst asiņainu izrēķināšanos ar Kauguru nemierniekiem 1802.gadā, kad nemiernieku vadoņiem piespriestos nāvessodus nomainīja pret izsūtīšanu uz Sibīriju. Šajos nemieros pašu saspringtāko vasaras darbu laikā, pēc trīs neražas gadiem Vidzemē, piedalījās arī Cēsu un Raunas draudzes zemnieki.

18.-19.gadsimta gados Cēsīs pamazām dibinātas vairākas izglītības iestādes – 18.gs. 1.pusē darbojās pilsētai piederoša vācu skola zēniem un atraitnes Šperliņas

privātģimnāzija meitenēm, vēlāk – Cēsu draudzes skola latviešu bērniem (jaunu ēku uzcēla 1765.g.), apriņķa skola jeb „kreicskola” (atvērta 1786.g.), A.Holandera privāta Bērzaines ģimnāzija (dib. 1825.g.), t.s. Annas skola latviešu trūcīgajiem bērniem (dib. 1847.g.). Sakarā ar agresīvo pārkrievošanas politiku skolu darbībā bija pārtraukums no 1897. līdz 1906.gadam. Galvenā latviešu izglītošanās forma tomēr bija hernhūtiešu jeb brāļu draudžu ietekmē ieviestā mājmācība. Pēc luterāņu baznīcu ziņām 1800.gadā Cēsu apriņķī 14 draudzēs bijuši 33 870 lasītpratēji un 22 851 lasītnepratējs.

Pakāpeniski pieauga pareizticīgo skaits. 1842.gadā daudzi luterticīgie pārgāja pareizticībā, lai tiktu „pie zemes un brīvības”. Cēsīs un apkārtnes novados ticības maiņa nebija īpaši izteikta, jo šeit bija spēcīga brāļu draudzes ietekme. Tomēr tika dibināta Cēsu pareizticīgo draudze, savākti nepieciešamie naudas līdzekļi, un 1845.gadā Pils parkā pēc Ziemeļu kara sagrautās Sv.Katrīnas baznīcas vietā iesvētīta jaunuzcelta Cēsu Kristus Apskaidrošanas pareizticīgo baznīca.

Jauns Cēsu uzplaukums sākās 19.gs.vidū, kad no laukiem sāka ieplūst daudz latviešu zemnieku, jo 1849.gadā izbūvēja Rīgas-Pleskavas šoseju, no kuras 1868.gadā izveidoja 6 km garo atzarojumu līdz Cēsīm. 1889.gadā atklāja Rīgas-Valkas dzelzceļa līniju ar pieturvietu Cēsīs, bet 1903.gadā – Raiskuma tiltu pār Gauju, kas savienoja pilsētu ar upes labā krasta pagastiem. 1877.-1878.gadā notikušā

krievu-turku kara rezultātā Cēsīs nonāca vairāki simti turku karagūstekņi. Dzelzceļš veicināja rūpniecības, tirdzniecības un celtniecības izaugsmi. Manāmi pieauga iedzīvotāju skaits, radās jaunas ielas, būvēja sabiedriskās ēkas, skolas, ierīkoja kanalizāciju, ūdensvadu, ielu apgaismojumu. Krievijas mērogā Cēsis guva ievērību kā kūrorta pilsēta, jo šejienes minerālavotus atzina par ārstnieciskiem. Darbojās vairākas kūrortiestādes, cēla pansijas un vasarnīcas.

Tas bija nacionālās atmodas laiks, un arī Cēsu latvieši aktīvāk sāka pulcēties biedrībās. 1875.gadā dibināta pirmā Cēsu latviešu sabiedriskā organizācija – Latviešu Labdarības biedrība, 1890.gadā – Cēsu Amatnieku biedrība, 1899.gadā – Cēsu Viesīgā biedrība. Jau 1897.gadā latvieši pilsētas domē ieguva vairākumu, bet 1906.gadā pirmo reizi pilsētas vēsturē par pilsētas galvu tika ievēlēts latvietis – Voldemārs Bērsons (1865-1956), izglītības, kultūras un pašvaldību darbinieks. Cēsīs latviešu, krievu un vācu valodā iznāca laikraksts „Wendenscher Anzeiger” (1884-1909) - pirmais provinces laikraksts Latvijā, kas iznāca vairākās valodās. Jau 1870.gadā Cēsīs notika pirmie novada dziesmu svētki, un koru repertuārā bija galvenokārt vācu dziesmas. Pēc četriem gadiem notika otrie novada dziesmu svētki, un koru repertuārā lielu vietu ieņēma novadnieka Jāņa Cimzes harmonizētās dziesmas. Cēsis var uzskatīt arī par tā laika poligrāfijas centru. Pirmā tipogrāfija Cēsīs sāka darboties jau 1881.gadā. 19./20.gs. mijā Cēsīs darbojās viens no izcilākajiem

Latvijas grāmatizdevējiem, vecpiebaldzēns Jānis Ozols (1859-1906), kurš vispirms 1893.gadā atvēra grāmatu veikalu (tag. Rīgas ielā), tad 1895.gadā nodibināja arī savu spiestuvi. Viņa grāmatveikalā 1905.gadā pulcējās sociāldemokrāti, Ozols pats vadīja arī Cēsu tautas miliciju. Jāni Ozolu 1906.gada janvārī pie tag. Valmieras un Poruka ielas krustojuma nošāva soda ekspedīcija. 1905.gadā Cēsīs (vēlāk arī Rīgā) darbību uzsāka arī Oskara Jēpes grāmatu apgāds, kurš darbojās līdz 1940.gadam.

20.gs.sākumā Cēsīs darbojās 107 nelieli uzņēmumi. Starp tiem lielākie bija grāfu Zīversu alus darītava, Reitera mehāniskās darbnīcas un brāļu Štammu nažu fabrika. Darbojās arī mašīnu fabrika un čuguna lietuve, cementfabrika, vairāki kaļķu cepļi. Dzelzceļa satiksme, skaistā Gaujas ieleja piesaistīja Cēsīm atpūtniekus gan no Rīgas, gan citām Krievijas guberņām, tādēļ pilsētas apkārtnē sāka veidoties vasarnīcu rajoni, vairākas ūdensdziedinātavas un sanatorijas. Lielu pilsētas daļu elektrificēja ar 1912.gadā uzcelto Cēsu elektrostaciju, telefonu tīklu ierīkoja jau 1897.gadā. 1914.gadā Cēsīs bija vairāk kā 400 mājas un 8 000 iedzīvotāji.

Pirmā pasaules kara un Brīvības cīņu gadi. Neatkarīgās Latvijas laiks

Pirmais pasaules karš (1914-1918) Cēsis skāra maz, lai gan tā bija piefrontes pilsēta. Šeit bija daudz rezerves karaspēka vienību, kā arī vairāki tūkstoši bēgļu no Kurzemes un Zemgales. Slikto sadzīves apstākļu dēļ bēgļu vidū bija liela mirstība, un

mirušie apglabāti Bērzaines un Lejas masu kapos. Pēc Rīgas krišanas 1917.gada augustā Cēsīs īsu laiku atradās 12.armijas štābs. Te bija apmetusies arī Latviešu strēlnieku apvienotā izpildu komiteja „Iskolastrels” un revolucionāro laikrakstu redakcijas. Tolaik, 1917.gada vasarā Priekuļu Selekcijas stacijas ēkā strādāja agronoms, vēlākais Valsts prezidents Kārlis Ulmanis.

1917.gada 25.oktobrī (7.novembrī) Pēterburgā lielinieki gāza Pagaidu valdību. Savukārt Cēsīs 27.oktobrī pie varas nāca 12.armijas Kara revolucionārā komiteja, t.i., lielinieki. 14.-15.novembrī Cēsīs sanāca 12.armijas deputātu ārkārtas kongress, kura laikā J.Pētersona komandēto latviešu strēlnieku izlases rotu pēc V.Ļeņina lūguma nosūtīja uz Pēterburgu padomju valdības apsardzei Smoļnijā. Lielinieku vara Cēsīs pastāvēja līdz 1918.gada 20.februārim, kad Cēsis bez pretestības ieņēma vācu karaspēks. Pirms viņu ienākšanas cēsinieki pieredzēja savā ziņā eksotisku skatu: pilsētu bombardēja cepelīni. Pēc vācu armijas kapitulācijas 1918.gada 11.novembrī Cēsīs sāka veidoties pirmā latviešu pašaizsardzības vienība ar mērķi aizsargāties pret laupītājiem un nekārtību cēlējiem. Tūlīt pēc Latvijas Republikas proklamēšanas šī vienība pārorganizējās par Cēsu rotu un 8.decembrī kļuva par vienu no pirmajām latviešu nacionālā karaspēka vienībām ar uzdevumu aizsargāt jauno valsti. 1918.gada 18.novembrī Cēsu Jaunās pils tornī pacēla Latvijas karogu.

1918.gada 23.decembrī Cēsīs atkal ienāca Sarkanā armija. Piecos mēnešos, kad šeit pie varas bija Pētera Stučkas vadītie lielinieki, pilsēta pārdzīvoja badu un sarkano teroru. Cēsu cietumā ieslodzīja vairāk nekā 200 apkārtējo lauku sētu saimnieku, kurus apvainoja revolūcijas nodevībā. Daudzus ieslodzītos saimniekus nošāva Vintera gravā. Lielinieku okupācijas laikā pilsētai atkal bija sava nauda – tika izlaisti Cēsu apriņķa strādnieku padomes izpildu komitejas aizņēmumu kuponi, uz kuriem bija iespiests lakonisks paziņojums: „Kuponu viltotāji tiks nošauti”. Cik zināms, tas ir vienīgais šāda veida uzraksts naudas vēsturē.

Lielinieku vara Cēsīs nepastāvēja ilgi. Sarkanais terors spieda vietējos iedzīvotājus sākt bruņotu cīņu pret lieliniekiem. Cīņas kulminācija bija leitnanta Artura Veckalniņa vadītās nacionālo partizānu vienības uzbrukums Cēsīm 1919.gada maija vidū un politieslodzīto atbrīvošana no vietējā cietuma (Gaujas ielā 23). 30.maijā Cēsis atbrīvoja kapteiņa Artura Aparnieka vadītais Ziemeļlatvijas partizānu pulks, bet 1.jūnijā Cēsīs ienāca pulkvežleitnanta Krišjāņa Berķa komandētais 2.Cēsu kājnieku pulks ar dažiem simtiem karavīru. Šajās dienās Cēsīm un Latvijai draudēja jauns ienaidnieks – Baltijas landesvērs. Gatavojoties jaunām cīņām, 5.jūnijā no Cēsu ģimnāzijas un Valmieras reālskolas 108 audzēkņiem tika saformēta Cēsu Skolnieku rota, kuru iekļāva 2.Cēsu kājnieku pulkā kā 8.rotu. Pulks kopā ar igauņiem piedalījās Latvijas Brīvības cīņu laikā nozīmīgajās Cēsu kaujās, kas 1919.gada jūnijā izšķīra Baltijas

likteni un nepieļāva vācu nodomu īstenošanu – iznīcināt Latviju un Igauniju. 1919.gada oktobrī, kad Pāvela Bermonta-Avalova karaspēks uzbruka Rīgai, Cēsis uz dažām stundām kļuva par Latvijas galvaspilsētu, jo šeit uzturējās Latvijas Pagaidu valdība, kuras vienīgajā sēdē Cēsīs pieņēma lēmumu – atgriezties Rīgā.

No 1920. līdz 1940.gadam Cēsis bija apriņķa centrs ar sīkiem uzņēmumiem un amatnieku darbnīcām. Iedzīvotāju skaita ziņā Cēsis bija otra lielākā pilsēta Vidzemē un astotā lielākā Latvijā. Cēsis bija arī viena no vislatviskākajām pilsētām valstī – 90% iedzīvotāju bija latvieši. 30.gadu beigās iedzīvotāju skaits sasniedza gadsimta sākuma līmeni – 8 tūkstoši. Pilsēta bija arī izglītības centrs – 1938.gadā plašo skolu spektru papildināja Bērzaines Valsts skolotāju institūts, šeit darbojās arī arodvidusskola un Tautas universitātes nodaļa. Lielākie Cēsu rūpniecības uzņēmumi bija Cēsu kaļķu un ķīmiskās rūpniecības akciju sabiedrība „Kalcium”, Reitera mašīnu fabrika un čuguna lietuve u.c. Cēsis bija arī garnizona pilsēta, jo šeit atradās 8.Daugavpils kājnieku pulks un Atsevišķais Artilērijas divizions. Pilsēta atguva atpūtas, dziedniecības un ziemas sporta centra slavu. Slavenākās dziednīcas bija Latvijas Sarkanā Krusta sanatorija Gaujmalā, Karavīru sanatorija Piparos, bērnu nometne Gaujaslīčos. 30.gados uzcēla slēpotāju tramplīnu.

Padomju okupācijas laiks

Otrā pasaules kara laikā Cēsis cieta salīdzinoši maz – pilnīgi sagrautas 38 mājas, izpostītas ūdensvada un kanalizācijas sistēmas, elektriskās apgaismošanas ierīces, sagrauts tilts pār Gauju. Padomju okupācijas laikā pilsēta cieta masu deportācijās 1941.gada 14.jūnijā un 1949.gada 25.martā, piedzīvoja rūpniecības uzņēmumu celtniecības pieaugumu, strauju darbaspēka pieplūdumu, daudzdzīvokļu namu būvi. Par laimi, vecpilsētu šī daudzdzīvokļu namu būvniecība neskāra, jo Cēsis bija Vissavienības nozīmes arhitektūras un kultūras piemineklis. Kopš 1953.gada Cēsis bija zināma kā pilsēta, kurā atrodas notiesāto jauniešu audzināšanas darba kolonija. 1961.gadā Cēsis kļuva par Cēsu rajona centru. Padomju gados pilsēta sasniedza savu iedzīvotāju skaita maksimumu – 1989.gadā šeit dzīvoja 21 tūkstotis iedzīvotāju. Pilsēta saglabāja savu atpūtas vietas nozīmi. 20.gs. 70.-80.gados darbojās vairākas ārstniecības un atpūtas iestādes – pansionāts „Cīrulīši”, sanatorija „Cēsis”. 1966.gadā Cēsis atjaunoja ziemas sporta tradīcijas – netālu no Vāļu kalna uzbūvēja toreiz pirmo kamaniņu trasi visā PSRS teritorijā.

Tomēr padomju laikus Cēsīm izdevās pārdzīvot, saglabājot latviskas mazpilsētas kolorīto veidolu.

Pēc neatkarības atgūšanas

1988.gada 11.novembrī Cēsīs nodibinājās pirmā Tautas frontes nodaļa Latvijā, bet 22.oktobrī Cēsis bija pirmā pilsēta Latvijā, kur Cēsu Jaunās pils tornī atkal pacēla sarkanbaltsarkano valsts karogu. Pēc neatkarības atgūšanas arī Cēsis pārvarēja ekonomiskās grūtības. Tagad cēsinieki pārsvarā strādā mazajos uzņēmumos un apkalpojošajā sfērā. Cēsu tirgus tiek uzskatīts par lielāko Vidzemē. Pieaug pilsētas kā kultūras, izglītības un tūrisma centra nozīme. Cēsīm raksturīgs piesātināts kultūras dzīves kalendārs. Ir izveidojušās stabilas, pozitīvas kultūras tradīcijas – Operas sezonas noslēguma izrādes, mūzikas festivāli, ziedu svētki, Latvijas alus darītāju un pilsētas svētki, skrējieni „Jānis”, „Apkārt Cēsīm”, Baltijas viduslaiku festivāla ietvaros notiek Bruņinieku svētki u.c.