Cēsu pulka Skolnieku rota no 108 skolniekiem tika saformēta 1919.gada 5.jūnijā un to iekļāva 2.Cēsu kājnieku pulkā kā 8.rotu. Rotas devīze – „No zobena saule lēca”, krūšu nozīme – dzintara rombs, uz kura redzama lēcoša saule ar stariem un senlatviešu zobens.

Pati ideja par rotas formēšanu radās Valmierā. 1919. gada 26. maijā Igaunijas armijas 6. kājnieku pulka daļas ieņēma Valmieras pilsētu, kuru lielinieku karaspēks bija atstājis. Igaunijas karaspēka vienības sastāvā bija arī no igauņu ģimnāzistiem, brīvprātīgajiem, saformētā skolnieku rota (lielākā daļa šo skolnieku bija no Tallinas un Vilandes skolām). Tas pamudināja Valmieras un tās apkārtnes skolu jaunatni rīkoties līdzīgi - stāties savas dzimtenes aizstāvju rindās. Ar Valmieras reālskolas direktora Ludviga Adamoviča atbalstu vingrošanas skolotāja, vēlākā Lāčplēša Kara ordeņa kavaliera Alfrēda Lukstiņa vadībā sākās brīvprātīgo skolnieku reģistrēšana kaujas un pašaizsardzības grupas veidošanai. Šī skolnieku grupa atbalstīja igauņu skolnieku kaujas darbību, uzturēja kārtību pilsētā, pildīja sardzes dienestu.

30.maijā Valmierā ieradās 2.Cēsu kājnieku pulka daļas pulkvežleitnanta Krišjāņa Berķa vadībā. Radās doma esošo skolnieku brīvprātīgo grupu pārveidot par

karaspēka vienību. Jūnija pirmajās dienās Valmierā pieteicās ap 70 skolnieki un daži studenti, vecumā no 16 līdz 20 gadiem. Ap 20 brīvprātīgo piekomandēja Cēsu pulka sakaru komandai un citām apakšvienībām.

Par valmieriešu ierosmi dibināt no brīvprātīgiem skolu vecāko klašu audzēkņiem savu vienību uzzināja arī Cēsīs, kur, Cēsu reālskolas direktora Longina Ausēja aicināti, vietējo skolu 38 audzēkņi apvienojās grupā un virsleitnanta Gustava Grīna vadībā uzsāka militārās apmācības.

Valmieras un Cēsu jauniešu apvienošanās notika 5. jūnijā Cēsīs, vietējās proģimnāzijas telpās, kur izsniedza šautenes un munīciju. Skolnieki bija tērpti melnos vai aizsargkrāsas krievu parauga formas kreklos, apjozti ar melnām lakādas jostām. Pie skolas cepures bija kokarde nacionālajās krāsās un ap roku saite ar pulka uzrakstu „2.Z.K.P.”.

Bija paredzēts, ka nākamajā dienā, 6.jūnijā sāksies militārās apmācības, taču jau naktī no 5. uz 6. jūniju dažus rotas skolniekus piekomandēja Igaunijas armijas bruņotajam vilcienam kā vietējās apkārtnes pazinējus, pārējiem plkst. 2.00 naktī tika dota pavēle iziet uz pozīcijām, jo vācieši bija sākuši uzbrukumu. Pēdējo reizi vēl tika

veiktas taktiskās apmācības pilsētas ielās un rādīta apiešanās ar kaujas šautenēm. Pēc tam rota devās uz fronti Mācītājmuižas — Meijermuižas iecirknī. Pa kreisi atradās 2.Cēsu kājnieku pulka 7.rota, pa labi – 1.rota. Frontes sektors bija 7 km garš.

Kā atceras Ziemeļlatvijas brigādes štāba priekšnieks, pulkvežleitnants Voldemārs Ozols: „6.jūnijā plkst.3 no rīta landesvērs pārgāja straujā uzbrukumā, kuru balstīja stipra artilērijas, mīnmetēju un ložmetēju uguns. Pašā kaujas sākumā vāciešiem izdevās izsist Cēsu pulka 7.rotas vadu no Līvu pagasta nama. Pārējie rotas vadi apturēja pretinieku. Bet tomēr starp 1.rotu, kas ieņēma augstumus pie Meijermuižas, un 7.rotu bija radies pārtraukums, kuru pretinieks mēģināja izmantot. Tad 8.skolnieku rota, kura stāvēja aiz šīs apdraudētās vietas, neraugoties uz pretinieka stingru uguni, pārgāja uz priekšu un ieņēma augstumus pie mācītāja muižas. Līdz plkst.6 vāci galvenā kārtā koncentrēja savu artilērijas uguni un kājnieku uzbrukumu pa šo mūsu pozīciju centra iecirkni. Bet, neraugoties uz 8.rotas zaudējumiem, šis uzbrukums ar mūsu ložmetēju un šauteņu uguni, bruņoto vilcienu artilērijai no kreisā spārna piepalīdzot, bija atsists.” (Ciganovs J. Skolnieku rota 1919.gada kaujās // www.nacionalisti.lv/)

Pēc sīvām kaujām igauņu un latviešu karaspēka daļas pusdienlaikā tomēr bija spiestas atstāt Cēsis un atkāpties Liepas (Lodes) un Raunas virzienā. Pirmajās kaujās zaudējuma rūgtumu izjuta arī skolnieki. Vāciešu uzbrukuma un atkāpšanās rezultātā no skolnieku rotas bez vēsts bija pazuduši 22 karotāji, kuriem faktiski bija grūti spēkoties ar kaujās rūdītiem vācu zaldātiem.

Pēc Antantes valstu priekšlikuma 10.jūnijā karojošās puses noslēdza pamieru līdz 19.jūnija rītam. Līdz tam laikam 6.igauņu kājnieku pulks pie Raunas upes nomainīja Cēsu pulku, kurš pārformēšanai un sastāva papildināšanai izvietojās Lodes dzelzceļa stacijas rajonā. Pie Cēsīm pienāca igauņu armijas 3.divīzijas daļas, kuras ņēma aktīvu dalību turpmākajās kaujās. Divīziju komandēja ģenerālmajors Ernsts Pēders, kura operatīvajā pakļautībā bija arī 2.Cēsu kājnieku pulks. Vienlaikus norisa arī Baltijas jautājumu apspriešana Parīzē, Antantes valstu misijās Latvijā, sarunās piedalījās arī ASV pārstāvis Baltijā V.Grīns. Lai gan ASV pārstāvis ierosināja igauņu karaspēkam un Ziemeļlatvijas brigādei atiet uz Igauniju, bet landesvēram ieņemt Ziemeļlatviju, Antantes valstu misiju virsvadītājs angļu ģenerālis H.Gofs 10.jūnijā pieprasīja, lai vācu spēku pavēlnieks ģenerālis R. fon der Golcs atvilktu savu karaspēku uz dienvidiem no Cēsīm, un kategoriski aizliedza jebkādu vācu karaspēka

kustību ziemeļu virzienā. R. fon der Golcs, cerēdams uz amerikāņu palīdzību, atteicās izpildīt H.Gofa prasības.

19.jūnijā R. fon der Golcs pavēlēja sākt uzbrukumu apvienotajiem igauņu – latviešu spēkiem. Trīs dienas turpinājās sīvas cīņas pie Raunas tilta, Lodes stacijas un Liepas muižas. Galveno cīņas smagumu uz saviem pleciem iznesa igauņu karavīri un Ziemeļlatvijas brigādes 2.Cēsu kājnieku pulks, kaujās piedalījās arī 8. jeb Skolnieku rota. 22. jūnijā apvienotie igauņu – latviešu spēki deva triecienu vācu karaspēkam, atbrīvojot Cēsis, Siguldu un Inčukalnu. Vācu karaspēks bija sakauts un atkāpās.

6.jūlijā, pēc Strazdumuižas pamiera parakstīšanas, Cēsu pulka Skolnieku rota kopā ar citām Ziemeļlatvijas armijas daļām ienāca Rīgā. Kad 8.jūlijā ar kuģi „Saratov” Rīgā atgriezās Latvijas Pagaidu valdība ar Kārli Ulmani priekšgalā, Skolnieku rota stāvēja goda sardzē Daugavmalā. Bermontiādes laikā Skolnieku rota nu jau 5.Cēsu kājnieku pulka sastāvā cīnījās pie Beberbeķiem, Jumpravmuižas, Katlakalna, Ķekavas un Kaparāmura, piedalījās Jelgavas atbrīvošanā no bermontiešiem. Pēc tam rotu kopā ar 5.Cēsu kājnieku pulku pārvietoja uz lielinieku fronti Latgalē. Atbrīvošanas cīņu

laikā Skolnieku rota zaudēja deviņus kritušos, jaunākajam no tiem bija 14 gadi.

Pēc Atbrīvošanas cīņu beigām jaunākie rotas karavīri tika demobilizēti izglītības turpināšanai, pati rota izformēta, vairāk nekā desmit rotas karavīru iestājās Kara skolā un turpināja dienestu Latvijas armijā kā virsnieki. Atceroties rotas cīņu desmit gadu piemiņu, bijušie skolnieki karavīri 1929.gadā dibināja savu biedrību, kura pastāvēja līdz 1940.gada vasarai. Biedrības biedri uzstādīja piemiņas zīmes Ziemeļlatvijas armijas virspavēlniekam pulkvedim J.Zemitānam Rīgas Brāļu kapos, pirmo kauju vietu atcerei Līvu pagasta nama priekšā, kritušo Valmieras skolnieku piemiņai un rotas dibināšanas 20 gadu atcerei pie Valmieras reālskolas nama, kā arī pieminekli Cēsu Skolnieku rotai Cēsīs.